Žubrovkas recenzija
Vakar Elīna Kolāte mani uzcienāja ar poļu šņabi Žubrovka. Tas bija taisīts no zālītēm, ko Belovežas gāršā (Belovezhskaya Pushcha) ēd sumbri. Viena tāda noplūkta zālīte bija iekšā arī pudelē. Virsū šņabim uzkodām iepriekšējā dienā kūpinātas butes. Šis šņabis bija pagalam jocīgs, jo pat pēc vairākām mazām glāzītēm smadzenēs nekas nesāk kņudēt un arī attēls nepasliktinās, nezūd koncentrēšanās spējas un principā sajūta ir tāda, kāda lielākai daļai cilvēku, kad tie atrodas pie auto stūres. Vienīgā lieta, kas liecina par to, ka esi nobaudījis Žubrovku, ir tas, ka drusku izmainās komunicēšanas maniere - pasliktinās dikcija, kas man jau tā nav sevišķi laba. Un viss, ko tomēr, apejot dikcijas radītos šķēršļus, izdodas saklausīt, ir varen asprātīgs.
Kad izgājām uz ielas, Elīna man pastāstīja, ka Polijā sumbri esot aktuāli tādēļ, ka Belovežas gārša ir vienīgā vieta, kur tie vēl brīvā dabā uzturas. Šodien gan noskaidroju, ka tikai viena trešā no tās atrodas Polijā, bet pārējās divas - Baltkrievijā. Ja neskaita šo šņabi, kura nosaukums bija nepārprotami saistīts ar sumbriem, vēl viens to aktualitātes pierādījums Polijā ir alus Žubris.
Atvadoties no Elīnas, ar velosipēdu devos uz kinoteātri, lai noskatītos filmu Vieglā uzvedība ar Džesiku Bīlu galvenajā lomā. Pēc Žubrovkas baudīšanas biju tik labā noskaņojumā, ka izmaksāju savam līdzi nākošajam draugam ne tikai kinobiļeti, bet arī kafiju ar pienu. Viņš manu mazo pēcpusdienas grēciņu ar Elīnu nelikās manījis.
Filma mums abiem ļoti patika, pēc tās pat izvērsās diskusija par latviešu buržuju uzvedību un ieradumiem, kā arī vispār par dažādām nacionalitātēm. Es gan vairāk klausījos un iejaucos tikai ar piebildēm "bet tā jau ir ar visām tautībām" vai arī skaidru un noteiktu "nu ja". Jāpiemin, ka es filmas laikā nobaudīju arī mazo popkornu un coca colu. Tas jāpiemin tādēļ, lai Jums neliktos, ka es eju uz kino tikai, lai filmas laikā intensīvi domātu un pēc tam par to izvērstu diskusiju.
Dodoties mājās, iebraucām nakts tirgū un iegādājāmies puskilogramu cukurzirņu, divus kilogramus sīpolu un vienu lielu buntīti diļļu.
Nonākuši mājās katrs ķērāmies pie savām lietām - mans draugs aktīvi nolādēja internetā dziesmas un skaļi tās klausījās, bet es izšķirstīju žurnālu Ieva, kurā ieguvu informāciju par to, cik labas ir sēnes un ka sievietēm ir krūtis, bet vīriešiem ir ūsas. Pēc tam ķēros pie Agatas Kristi grāmatas Austrumu Ekspresis, kurā saskāros ar negaidītu pārsteigumu, ka izmeklētāja Puaro vārds tur ir nevis Ērkils kā filmā, bet gan Herkuless.
Pēc kādas pusotras stundas lasīšanas es grāmatu noliku un izdzēsu gaismu. Tad pēkšņi pieķēru sevi nodarbojamies ar to, ka mēģināju saprast, cik daudz es savā galvā domāju reālos teikumos, turpretim cik daudz ir balstīts uz kaut kādām vārdos neizsakāmām nojautām, kuras ir grūti noformulēt. Tad domāju par to, kā nez domā bērni līdz divu gadu vecumam, kamēr tie vēl nav sākuši runāt. Izdomāju, ka līdz ar valodas parādīšanos sākusies lielākā cilvēku cīņa ar savām darbībām, kas ir tīri instinktīvas, balstītas fizioloģijā. Ilgi par to domāju, līdz nospriedu, ka esmu tiešām gudrs cilvēks un laimīgi iemigu.
Jautājums Jums - cik daudz Žubrovkas es izdzēru ar Elīnu Kolāti?