merogs 1:1
Es nesaprotu, kādēļ mani pēdējā laikā tik reti piemeklē eksistenciālais besis. Šo terminu, starpcitu - nupat, ēdot vīnogas, izdzirdēju. Uzreiz nospēru - aš noderēs.
Man tagad ir vēlviens telefons. Mēģināšu iepazīties caur to ar lietotāja privāto dzīvi.
Tātad - bieži vien vēl vairāk par dažādām pasēdēšanām un kopāsanākšanām man patīk rīti, kas tām seko. Man patīk ar tiem retajiem, kas atlikuši, vārtīties pa gultu vai jautri čalot virtuvē. Patīk domāt, ka esam viena liela ģimene, kas var atļauties fotografēties maskās.
Šis rīts bija īpaši produktīvs ne tikai tādēļ, ka es operatīvi noorganizēju katram darbu, bet arī tādēļ, ka uzzināju daudz ko jaunu. Sagaidījām vienu no slavenākajiem muzona kritiķiem, lai nospriestu, cik muļķīgi ir pirkt siera picu, jo taču neeksistē picas bez siera. Tikpat muļķīgi ir tas, ka austiņās, ejot, piemēram, pa ielu, katrs var klausīties pilnīgi jebko. Un - ja Tev kāds kursabiedrs atraksta - WOOOW, skatos, Tev Toms Grēviņš draugos, jāatbild - jā, vairākas reizes viņš mani aicināja, palika žēl noraidīt. Un ar brāķiem sveicināties nevajag.
Noteikti, ka man būtu jāatvainojas visiem tiem, kuriem vakar liku pāragri, piemēram, doties prom. Bet atvainoties nav manā stilā. Turklāt es tā daru parasti, jo reti man pieder šī izdevība - būt savā vietā.