Traki. Gruzijā kalnos arī bija tie kaukāzieši, un tika raksturoti kā reāli asinskāri un ar ieprogrammētu uzdevumu iznīcināt to, kas apdraud viņu aitas. Bija viena epizode, kad E. iet izlūkos, vai kaukāzietis vairs nav mums ceļā, un es palieku viena. Biju tik nobijusies, atradu tādu normāla izmēra akmeni, paņēmu rokās, uzkāpu uz cita liela akmeņa un domāju - ja nebūs variantu, tad sitīšu ar to akmeni viņam pa galvu. Kaut gan jau no pašas domas man palika slikti, jo vispār es mīlu sunīšu.
Bet suņi ir arī diezgan liela problēma, manuprāt, Latvijas tūrismam. Itsevišķi Latgalē. Bet arī citur. Nesen braucāma ar ričukiem pa Kurzemi, gribējām izbraukt cauri Jūrmalciemam, bet nācās lēnām griezt rinķī, jo ciema ieeju sargāja milzīgs, uz maza pakalniņa uzgūlies suns. It kā izskatījaš miermīlīgs, bet viņš bija tik liels, ka bija bail riskēt. Bet es arī nezinu, ka'ds ir risinājums. Neesmu par suņu turēšanu pie ķēdes, bet neesmu arī par to, ka tev suns dzenas pakaļ pa lauku ceļu, un tev nākas no viņa izvairīties, sperot ar kāju. Ir it kā tās suņu ultraskaņas svilpes, kas viņus aizbaida. Būtu jāizmēģina, bet ir dzirdēts, ka ne vienmēr palīdz.

Bet pa Jāņiem mēs uz Subati.