open call

Feb. 22., 2021 | 12:53 pm

Es netīšām (pašai negribot un nezinot, kur tam izrakt laiku) esmu kļuvusi par literāru tekstu aģentu kultūras žurnālam Nork Magazine. Norvēģijā angļu valodā to izdod latviete, ar kuras mammu iepazinos Avotu ielas veikaliņā, tā tas sākās. Latvieti sauc Agnese un man ir viņas e-pasts. Šeit žurnāls: https://www.norkmagazine.com/

Tātad, varbūt kāds no jums grib pieteikties uzrakstīt prozu? Vai arī ir jau kaut kas gatavs, kas atbilst tēmai?

Tēma: atmiņas (tēmu iedvesmoja ideja par "atmiņu kladēm", ar ko bērnībā mainījāmies - https://www.norkmagazine.com/open-call)
Tekstam jābūt angliski. Var būt arī latviski, tad būtu jāatrod tulkotājs (un termiņš būtu ātrāks un gan jau honorārs mazāks)
Apjoms: Nav noteikts - ne pārāk gari, ne pārāk īsi,
Termiņš: 20.marts
Honorārs: varētu būt 100-200 eur (bet par to es neatbildu)

Es par neko neatbildu, es nezinu, kāpēc to daru. Ja kādam ir interese būt drukātam angļu valodā, tad sakonektēšu ar Agnesi!

Link | ir doma {4} | Add to Memories


uzvārds

Feb. 17., 2021 | 02:22 pm

Šodien no rīta sapratu, ka man besī mans uzvārds un es gribu atpakaļ savu veco. Tas ir briesmīgi? Es jau no sākta gala nebiju pārliecināta par uzvārda maiņu un par variantiem, kādos to mainīt, neviens no iespējamajiem variantiem mani neapmierināja simtprocentīgi. Es gaidīju, ka atnāks sajūta par īsto variantu, bet tas nenotika un es brīdī, kad bija jāpieņem lēmums, vienkārši izvēlējos zelta vidusceļu. Man vienalga, ka kāds padomās, ka esmu izšķīrusies. Bet es negribētu dzirdēt "es taču tev toreiz teicu" tipa komentārus, jo toreiz, kad precējos, daudzi man sniedza nelūgtos komentārus sakarā ar uzvārdu. E. gan uzskata, ka tas liecina par krīzi mūsu attiecībās, bet es uzskatu, ka tas ir mans vārds un tam nav jābūt saistītam ar mūsu attiecībām, ka neesmu nevienam parādā paskaidrojumus par to. Un es arī negribu, lai es jūtos, ka man kāds ir parādā sakarā ar manu lēmumu vai lai kāds jūtas, ka ir parādā man. Varbūt tas varētu liecināt par jaunu un patiesāku posmu mūsu attiecībās, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tam nav neko jāliecina.

Gan jau es vēl kādu laiku par to padomāšu.

Link | ir doma {15} | Add to Memories


kategoriski

Jan. 20., 2021 | 11:02 am

Ar ko atšķiras uzraksts "Kāpņu telpā aizliegts smēķēt" no uzraksta "Kāpņu telpā kategoriski aizliegts smēķēt"? Vai hipotētiski varētu būt situācija, kurā kāds smēķē kāpņu telpā ar uzrakstu "Kāpņu telpā aizliegts smēķēt", tad viņu par to kāds cits grib sodīt, bet smēķētājs saka: "Bet tur taču nebija rakstīts, ka tas ir aizliegts kategoriski!"?

Link | ir doma {5} | Add to Memories


gribas

Nov. 21., 2019 | 08:29 pm

Gribas šovakar iedzert alu un uzpīpēt cigaretes. Pagaidām daru tikai pirmo.

Link | ir doma {2} | Add to Memories


saulīte

Apr. 26., 2019 | 03:25 pm

Ir otrā paģiru diena un viss, ko es gribu, ir gulēt diendusu saules piesildītā vasarnīcas mājiņā. Mirkli pēc pamošanās no diendusas es jūtu tādu mieru, kas manī bija tikai agrā bērnībā. Un tad varētu pamīļot sunīti un iemigt vēlreiz.

Link | ir doma | Add to Memories


optimisms

Apr. 4., 2019 | 12:01 pm

Šorīt E. pārmetu, ka viņš ir pārāk optimistisks. Un it sevišķi optimistisks viņš ir lielā laika distancē, bet tuvāk termiņam kļūst reālistiskāks. Saruna sākās, jo viņš pirms pāris mēnešiem man teica, ka, pārdodot auto, mēs dabūtu kādus trīs tūks. eiro, bet šī rīta sarunā jau viņa prognoze bija sarukusi līdz "labi ja tūkstotim".
E. teica, ka labāk tak būt optimistam, jo tad tu vari būt visu laiku priecīgs un tikai beigās iegruzīties. Teicu, ka tas ir stulbi, jo, ja visam paredzi maksimāli labāko rezultātu, loģiski sanāk, ka vidēji kādos 90% gadījumu rezultāts nebūs tāds, kā gaidīji, un tev būs jāpiedzīvo vilšanās. Bet optimists E. man paziņoja, ka ar to arī viņš atšķiras no pesimistiem - viņam 90% gadījumu tiek ssasniegts maksimālais rezutlāts.
Vienvārdsakot, fundamentāli atšķirīgi domāšanas veidi.

Link | ir doma {2} | Add to Memories


joga

Feb. 12., 2019 | 03:46 pm

Es vakar biju psihopātiskā jogā, kur bija jātaisa n-tās presītes, jāstāv uz galvas (par šādu pozīciju vispār biju aizmirsusi, kaut gan bērnībā man patika stāvēt uz galvas, kad biju sīka, pat mēdzu skatīties teļļuku, stāvot uz galvas) utt. Pasniedzēja visu laiku atgādināja, ka droši varam izmantot ķieģelīšus, ja ir par grūtu. Bet man nebija ne jausmas, kas tieši ar tiem ķieģeļiem jādara, kā tie varētu atvieglot manas ciešanas. Tāpēc turpināju tāpat.

Link | ir doma | Add to Memories


biljards

Nov. 12., 2018 | 08:28 pm

sagribējās uzspēlēt (sagooglē kā pareizi raksta) biljardu. kaut kāds sviests. vai arī vienkārši jauna prokrastinācijas forma.

Link | ir doma | Add to Memories


pāvesta vizīte

Sep. 24., 2018 | 10:03 pm

es šajās brīvdienās noskatījos vairākas dokumentālās filmas un dzaudz youtube klipus par gorillām, pārsvarā slaistījos un ēdu. paldies par to pāvestam. man patīk trīs brīvdienas. kaut viņš biežāk mūs apciemotu.

bet gorillas ir brīnišķīgas.

Link | ir doma {2} | Add to Memories


stulbumi

Maijs. 22., 2018 | 02:22 pm

es izdaru kaut ko stulbu, un tad par to visu dienu pārdzīvoju. šķietami tas ir kaut kas tik neozīmīgs, impulsīvs, ka bez tā mierīgi varētu iztikt, bet es tomēr nespēju sevi pavaldīt un to neizdarīt. ja tomēr dažreiz spēju, tad naktī par to murgoju, un tad es pārdzīvoju nākamajā dienā (tikai savādāk), un galu galā izdaru kaut ko vēl stulbāku.

Link | ir doma | Add to Memories


groziņš

Maijs. 2., 2018 | 11:00 am

Es pieskrūvēju savam ritenim groziņu (groziņu, kas nav paredzēts ritenim, bet dŗīzāk zeķu un apakšveļas uzglabāšanai). Pēc četru vakaru čakara, apmēram 800 skaļiem "bļeģ" un vienas apraudāšanās. Man vajag savu garāžu!
Un E. man palīdzēja tikai tik daudz, cik es viņam citreiz palīdzu kaut ko pieskrūvēt - ar pieturēšanu. Un vienā no palīdzēšanas reizēm viņš pārforsēja - paņēma no manis skrūvgriezni, lai parādītu tipa kā vajag, bet pāršķēla sev ar to skrūvgriezni rokas īkšķa nagu. Tad es teicu: "Palaid labāk mani!" Un viņš aizgāja uzlikt sev plāksteri.

Link | ir doma {1} | Add to Memories


uzkurīt

Mar. 22., 2018 | 06:00 pm

Es pēdējo nedēļu laikā kaut kā netīšām biju atsākusi smēķēt, pati pat nepamanīju. Līdz tam, ka regulāri arī dienas vidū darba laikā eju uzpīpēt vai, ienākot mājās, nenovelku mēteli, bet vispirms izeju uzkurīt uz balkona. Šorīt nolēmu tam pielikt punktu, un ir riktīgi grūti. Tā sajūta, kad kaut ko gribās, bet nezini, ko. Tādos brīžos cigarete ļoti labi palīdz, jo var būt tas "nezini, kas".

Link | ir doma | Add to Memories


black mirror

Okt. 6., 2017 | 06:42 pm

Es pierakstīšu te sapni, jo tas bija kaut kas. Tā mierīgi varēja būt “Black Mirror” sērija.

Es pēkšņi attopos augstu gaisā - debesskrāpī vai levitējošā stiklotā objektā vairākus kilometrus virs zemes. Nē, nevis virs zemes, bet virs ūdens, jo caur stikla sienām redzu, ka lejā ir jūra vai okeāns, bet tālumā milzīga pilsēta ar daudz debesskrāpjiem (tipa Manhetena), Tas man liek tomēr domāt, kas es atrados debesskrāpī, kas uzcelts uz ūdens. Es pati esmu ieģērbta milzīgā, smagnējā kosmonauta tērpā, ar visu to apaļo stikla ķiveri uz galvas. Man ir tāds wtf, šitas ir sapnis? Bet nē, tas nav sapnis, es mierīgi mēģinu aptvert situāciju, redzu, ka mani nekas neapdraud. Man ir sajūta, ka tam noteikti ir loģisks izskaidrojums, ka es tūlīt to atcerēšos (man nekad nav bijuši nopietni atmiņas zudumi, bet es pieļauju, ka tā varētu justies tādu piedzīvojot), ka es, iespējams, uz to pati esmu parakstījusies (nu, apmēram kā “Eternal Sunshine of the Spotless Mind”). Telpa nav pārāk liela, četristabu dzīvokļa izmērā, apkārt ir kādi trīs cilvēki, viņi ir parastās drēbēs un izskatās normāli. Viņi ar mani komunicē ikdienišķi, pabaro mani, kosmonauta tērpa vēderdaļā atbīdot kaut kādu atveri. Es nezinu, kāpēc viņiem neko nejautāju. Viņi atver stikla sienu un mani kā tādu neveiklu sporta spēļu talismanu izgrūž ārā. Es lidoju lēni pāri ūdenim, es nedaudz varu pati kontrolēt kustības, bet, šķiet, ka ne visai veikli milzīgā kostīma dēļ, tāpēc lidošana tomēr nebūtu īstais apzīmējums šim kustības veidam. Es brīžiem pietuvojos ūdens virsmai, tad kā balons pret to atduros un atkal sāku lidot uz augšu. Nonākot līdz pilsētai, es pārvietojos, atduroties pret augstceltņu jumtiem un stūriem. Tā es pavadu visu dienu. Vakuumā un brīvībā vienlaikus. Brīžiem man šķiet, ka es sāku atcerēties, kā es tur nokļuvu. Man parādās atmiņas uzplaiksnījumi no tās dienas. Man šķiet, ka es tur esmu nokļuvusi pārvietojoties tieši šādā veidā - lidojot kosmonauta kostīmā. Bet tas viss ir tik neticami, ka es vairs nevaru saprast, vai šīs atmiņas ir no reizes, kad tur nokļuvu, vai arī no šīs pašas dienas rīta. Pret vakaru es, īpaši necenšoties, esmu atkal nokļuvusi atpakaļ līdz savai stikla mājai, atveras durvis un es ieveļos iekšā. Tur ir tie paši cilvēki, viņi izskatās rosīgi, šķiet, ka tas ir viņu darbs, viņi mani atkal pabaro. Es jūtos starp viņiem ērti, bet tomēr man ir bail, jo mana atmiņa neatgriežas un man nav skaidrs, kas te notiek. Es pamanu vīrieša rokās telefonu un jautāju, vai drīkstu piezvanīt. Viņš man iedod telefonu. Es paeju tālāk no viņiem, otrā telpas malā un spiežu mammas telefonu. Viņa paceļ un uzreiz atbild, viņa runā priecīgi (intonācija ir tāda, it kā viņa man teiktu "Nu, čau, mana lielā ceļotāja!"), bet tas izklausās nedaudz pārāk priecīgi, tāpēc viņas balsī nojaušu izmisumu un milzīgas bailes. Es saku: "Mammu, man ir trīs jautājumi. Tu zini, kur es atrodos? Vai es uz to parakstījos? Kāpēc es neko neatceros?" Šķiet, ka es, konkrēti neapzinoties, šos jautājumus biju noformulējusi jau pirms tam. Es redzu, ka cilvēki no otra telpas stūra ar tramīgu skatu nāk uz manu pusi, es saprotu, ka šos jautājumus uzdot nedrīkstēju. Mamma tā it kā mani jautājumi būtu signāls tam, ka viņa vairs var netēlot, ka viss ir kārtībā, gandrīz raudošā balsī atbild: "Es nezinu, meitiņ!" Es viņai ātri un izteiksmīgi prasu, jo laika nav daudz (lol) un tie cilvēki, kas nu jau izskatās dusmīgi, ir pie manis pavisam tuvu: "Tas ir eksperiments?" Viņi man agresīvi izrauj no rokām klausuli, neļaujot man sadzirdēt mammas atbildi.

Tad es pamodos, skaļi elsojot, vismaz ar 4 elpas izpūtieniem sekundē. E. jau bija augšā pirmais un mani mierināja un sargāja.

Link | ir doma {2} | Add to Memories


(bez virsraksta)

Apr. 19., 2017 | 10:55 pm

E. rēķina, cik kilometru pa gaisa līniju, ir no viņa kristību vietas līdz Jāņa Pliekšāna kristību vietai, lai attiecīgā brīdī varētu šo faktu it kā nejauši izmest.

Link | ir doma | Add to Memories


miers

Mar. 13., 2017 | 11:34 pm

Dažkārt (nevaru saprast ar kādu regularitāti) greizsirdības vājprāts nostāda mani situācijā, kurā pavisam skaidri apzinos, ka patiesa miera sajūta mani pārņemtu vienīgi brīdī, kurā viņš man aukstasinīgi atzītos, ka ir krāpies. Es sapņoju par to mieru.

Link | ir doma {3} | Add to Memories