jaunā gada ieraksts
Jan. 6., 2022 | 11:41 am
No:: ebece
es rakstīju 3. janvārī tādu garu cibas ierakstu par to, kā man gājis pagājušajā gadā. divas reizes apraudājos, tad iekritu bedrē uz 3 dienām, kas beidzās ar miljards pārdomām un kārtējo nopietno sarunu, kas ļauj bišku atkal atsākt elplot. ierakstu es nepublicēšu, jo negribu vairs vērt vaļā to word dokumentu. bet nu īsumā: pagājušais gads bija nenormāli grūts. nē, pat ne grūts, bet stulbs, un man tiešām ir sajūta, ka knapi tajā esmu izdzīvojusi. pilnīgi noteikti sliktākais gads manā dzīvē. vismaz 4 mēnešus esmu domājusi par to, ka labāk būtu, ja es nebūtu, un 2 no tiem esmu ar mainīgu intensitāti domājusi par pašnāvību. bet nu šķiet, ka līdz tai galējākajai intensitātei es netiku. es vismaz tā ceru.
septembrī es sāku iet psihoterapijā, pēc tam arī fizioterapijā (lai risinātu muguras sāpes) un decembra beigās biju pat pie dermatologa, kas man diagnosticēja rozāciju un pigmentāciju. un arī pie auglības speciālista, no kura dabūju ierakstu "diagnoze: neprecizēta sievietes neauglība", kas nebija nekas negaidīts, jo tas ir vienk fakts, kas tiek izsecināts no tā, ka pāris cenšas ieņemt bērnu ilgāk par gadu un nekas nesanāk. bet to vārdu izlasīšana ar melnu uz balta, protams, manī neienesa miera sajūtu. bet par labo - es rudens beigās pieņēmu lēmumu 4. semestrī ņemt akadēmisko, t.i., nemēģināt maģistru izmocīt un nodot šajā pavasarī. šis lēmums mani arī ļoti atbrīvoja. domāju, ka tikai pateicoties tam šobrīd spēju elpot. tā turpināt vienk nebija iespējams. tiešām!
šobrīd arvien vairāk dienas nedēļā man liekas, ka es esmu tikusi ārā no bedres, kas ir atvieglojoši. bet man nav ne jausmas, ko darīt tālāk, uz kuru pusi iet, kā sevi uztvert. esmu ļoti apjukusi un tas nereti man kā perfekcionistei un kontrolfrīkam atnes jaunu trauksmi. es tiešām nezinu, kas būs tālāk.
neskatoties uz visu man ir mērķi jeb apņemšanās nākamajam gadam. pirmkārt, mans mērķis ir nākamajā gadā neizvirzīt par mērķi darbus. darīt lietas ar vieglumu un gūt no tā vairāk prieku. es gribu būt mierīga, atpūsties vairāk, rūpēties par sevi, ataudzēt garus matus, vingrot, skatīties filmas un seriālus, nedaudz arī ceļot. varbūt uzrakstīt kaut ko maziņu savam priekam. es gribu atgūt spēkus, jo to man nav vairs gandrīz vispār. šobrīd vismazākās lietas man sagādā lielu piepūli un tas ir mokoši, jo es turpinu darīt tik pat vai pat vairāk. es vairs tā negribu. zb.
septembrī es sāku iet psihoterapijā, pēc tam arī fizioterapijā (lai risinātu muguras sāpes) un decembra beigās biju pat pie dermatologa, kas man diagnosticēja rozāciju un pigmentāciju. un arī pie auglības speciālista, no kura dabūju ierakstu "diagnoze: neprecizēta sievietes neauglība", kas nebija nekas negaidīts, jo tas ir vienk fakts, kas tiek izsecināts no tā, ka pāris cenšas ieņemt bērnu ilgāk par gadu un nekas nesanāk. bet to vārdu izlasīšana ar melnu uz balta, protams, manī neienesa miera sajūtu. bet par labo - es rudens beigās pieņēmu lēmumu 4. semestrī ņemt akadēmisko, t.i., nemēģināt maģistru izmocīt un nodot šajā pavasarī. šis lēmums mani arī ļoti atbrīvoja. domāju, ka tikai pateicoties tam šobrīd spēju elpot. tā turpināt vienk nebija iespējams. tiešām!
šobrīd arvien vairāk dienas nedēļā man liekas, ka es esmu tikusi ārā no bedres, kas ir atvieglojoši. bet man nav ne jausmas, ko darīt tālāk, uz kuru pusi iet, kā sevi uztvert. esmu ļoti apjukusi un tas nereti man kā perfekcionistei un kontrolfrīkam atnes jaunu trauksmi. es tiešām nezinu, kas būs tālāk.
neskatoties uz visu man ir mērķi jeb apņemšanās nākamajam gadam. pirmkārt, mans mērķis ir nākamajā gadā neizvirzīt par mērķi darbus. darīt lietas ar vieglumu un gūt no tā vairāk prieku. es gribu būt mierīga, atpūsties vairāk, rūpēties par sevi, ataudzēt garus matus, vingrot, skatīties filmas un seriālus, nedaudz arī ceļot. varbūt uzrakstīt kaut ko maziņu savam priekam. es gribu atgūt spēkus, jo to man nav vairs gandrīz vispār. šobrīd vismazākās lietas man sagādā lielu piepūli un tas ir mokoši, jo es turpinu darīt tik pat vai pat vairāk. es vairs tā negribu. zb.