Draugi

Pēc atgriešanās no došanās kosmosā astronauti nereti ir aprakstījuši unikālas smaržas.

Daži to ir aprakstījuši kā šaujampulveri, metināšanas dūmus, apceptu steiku vai "valriekstu un motocikla bremžu kluču maisījumu".

“Tas man atgādināja manas koledžas vasaras, kad es daudzas stundas strādāju ar metināšanas lodlampu, labojot smago aprīkojumu nelielam mežizstrādes aprīkojumam. Tas man atgādināja patīkami saldi smaržojošus metināšanas dūmus. Tā ir kosmosa smarža."

Robots savvaļā brīžiem runāja tā, ka es pat iegooglēju, vai scenāriju nav rakstījusi sieviete;

Robots par būšanu mammai:

"And I will not leave until I have

completed this task,

which has delayed me, damaged me,

and violated my protocols, potentially

avoiding my warranty."

un

"I do not have the

programming to be a mother.

No one does.

We just make it up."

Kopš es regulārāk ēdu Kristus miesu, ar spēka dzīvnieku grūtāk sakonektēt
Bet nu tas nekas

Mīļie Cibas rakstnieki, rakstīšanas entuziasti un lasītāji. Kas tas ir par jocīgu stilu sākt grāmatu ar kaut kādiem murgiem un padarīt pirmos 20% no grāmatas par kaut kādu konvulsīvu, grūti lasāmu sapisienu un pēc tam sākt grūvot "īstajā" grāmatas stafā?

DELFI. Jānis Reirs žurnālam "Kas Jauns" apstiprinājis, ka ir attiecībās ar Sandru Šarloti Šomasi, kura pazīstama kā Artas un Luda Šomasu meita.
DELFI. Ainars Virga izgājis sabiedrībā ar citu sievieti.

Fun fact:

The effects of marital therapy are owing primarily to the massive deterioration of distressed marriages in no-treatment control groups and not to the clinically significant gains of couples in treatment groups. Only approximately 35% of these treated couples make clinically meaningful gains in treatment, and within a year or two most of these couples relapse.

Src: The Mathematics of Marriage: Dynamic Nonlinear Models, MIT Press: 2002

Ir divi dokumentēti gadījumi, kad haizivij ir notikusi pašapaugļošanās. Zinātniekiem šobrīd nav zināmas šī proces detaļas, bet ģenētiskie pētījumi liecina, ka pašapaugļotais mazulis ir mātes klons, kuram nepiemīt jaunas, individuālas īpašības.

Manuprāt, YouTube video komentāru diskusijas pārāk reti tiek pieminēts kā salīdzinoši cieņpilnu diskusiju forums. Pieņemu, ka pašiem satura veidotājiem tā nav – netrūkst arī aizvainojošu stulbību –, bet tomēr kopumā saturs tā sadalās, ka cilvēki ir pateicīgi autoram un vēlas ko piebilst. Varbūt tāpēc, ka komentēšana šajā uzmanības ekonomikā ir mazsvarīga.

Pēc 27 gadu lojalitātes LMT šodien pārgāju pie Tele2.

Vakar spilgti atcerējos, ka toreiz, skatoties pirmo "Arkādiju", es pirmoreiz nodomāju – īsti labas izrādes apliecinājums ir tas, ka es sēžu un domāju "kaut šis nekad nebeigtos". Varētu vēl piecas, astoņas stundas turpināt ar visu sevi būt iekšā tajā, kas notiek uz skatuves. Ar jauno "Arkādiju" bija tāpat. Biju pārlaimīgs.

tikmēr svetcelojums.lv piedāvā Valentīna dienas braucienu uz mocekļu katakombām Romā ar ēdināšanu 3x dienā

ir pagājuši 18 gadi, drīz jau 19 kopš mana mamma nomirusi un es joprojām katru dienu par viņu domāju. pēdējās dienas it īpaši. es nezinu kāpēc, bet manī ik pa brīdim pamostas tādas skumjas un ilgas pēc manas māmiņas, tas ir pizģets. es tomēr esmu 37 gadus vecs vīrietis un tik un tā manī ir šādas emocijas, un nevis tādas stoiskas skumjas, bet tieši pretēji, tādas skumjas, ko es izjutu kad biju bērns, tāda bezpalīdzība un ilgas, kad tu zini , ka mamma ir prom, bet būs atpakaļ, bet tev tik skumji, ka jāraud. es tā jutos kad biju pavisam mazs puika un gulēju rīgā slimnīcā un katru dienu mana māmiņa brauca pie manis un vakarā brauca prom un man bija šausmīgi vientuļi un skumji, lai gan es zināju, ka viņa rīt atkal būs klāt. un pēdējās kādas 3-4 dienas man ir tādas pašas sajūtas, es atveru ledusskapi, ieraugu gaļas gabaliņu kādu mana mamma mēdza pirkt un man vienk ir tāds - nu bāc, kad viņa būs atpakaļ un tad nāk tā aukstā, nepatīkamā apziņa, ka nekad, nemīžam es viņu vairs nesatikšu, es nezinu ko viņa domā par pasauli šodien, jo viņa dzīvoja pavisam citā pasaulē

Nu kādas jums ir tādas sakritības interesantas dzīvē notikušas? Ka nevar noticēt, ka tā var sagadīties

atcerējos, pirms divdesmit gadiem izpildīju testu:

mazie saldumuņi sēž pie brokastu galda un dzied: zilonītis gaisā skrēja

klau, tie, kas zina mūziku, kas ir jauns un labs iekš emo-heavy-rock kategorijas ar drusku industrial/metal?
think "linkin park - SOAD - drusk limp bizkit - kkas no marylin manson, bet mēs viņu vairs nelietojam - (nin un agrīno einstuerzende neviens neaizstās) - greenday?" un pie muse apstājamies, jo es nupat pamēģināju muse un tas ir tikpat eugh kā bija tad, kad viņu pirmoreiz pamēģināju

vārdsakot, come on, nevar būt, ka viss no jaunā, kas kaut pietuvojas šim žanram, ir billie eilish un 21 pilots

sirsnībā, wannabe vecmāmiņa

Jums arī ir tā, ka jūs sākat savu dienu kā jau nu sākat, bet nu nevar īsti zināt kāds būs vaibs ko šodien darīt, kuram projektam vairāk pieķerties, uz ko fokusēties un tad jūs gaidat zīmi, kas saliks visu pa vietām. Vai nu jūs atcerēsieties par kādu domu, ko vajag paturpināt, vai arī radio būs raidījums par tēmu ar kuru arī jūs šobrīd strādājat un tad jūs zināt - lūk, tas ir mans šīs dienas uzdevums, ko vajag papildīt tālāk, es šodien strādāšu ar šito. Vai arī jums ir konkrēts sagatavots plāns, kuru pa punktiem pildat?

tā besī, ka visu laiku kaut kas jādara

"Pāru Terapija" - heteronormatīvs sūds. bet lielāko īgnumu rada pat nevis tas, bet gan tas, ka kustību - lielāko no mākslām - izmanto tik ilustratīvi, un ilustrē ļoti aprobežoti atgremotas reālpsiholoģiskas lietas. horeogrāfiem vajadzētu zināt labāk, ne?
mūzika un scenogrāfija bija ok. horeogrāfija un scenārijs - viduvējības kalngali. drosmes necik.
Gada pārsteigums - Ģirts Krūmiņš dejo. Viņš man arī patika vislabāk no visiem uz skatuves. Viņš un Roberta Gailīte.

***
paskaties
dzelzceļa sliedes
koku aleja
vecā slimnīca
šeit tu piedzimi
un tepat blakus
tava tēva un vectēva
noliktā karote
nekur tev nav jābrauc
ne uz kādām spānijām
paliec tepat
dzīvo un karo te
dzīvo un
karo
te