ebece - otrā daļa

Kad biju maza, tad vasarās dienas pavadījām arī jūrmalā. Jūrmalā Jūrmalā. Bieži Lielupē, jo līdz tai bija lētākā biļete, bet dažreiz arī Majoros un Dubultos vai vēl kādā pieturā, kurai nosaukumu vienmēr aizmirstu vai sajaucu. Bet divas vasaras mums ar mammu un brāli bija maza istabiņa Mellužos, vecmāmiņas paziņu mājā. Tā bija kādus 100 metru no jūras, kurā arī pārsvarā pavadījām mammas atvaļinājumu (nevis tajā mazajā istabiņā; tā bija tik maza, ka tajā ielīda tikai divas mazas gultiņas, no kurām vienā gulēja mamma, bet otrā mēs ar brāli, bet tad, kad dažreiz brīvdienās pie mums atbrauca arī tētis, tad viņš gulēja uz grīdas). Bet no tā es atceros maz, jo pati vēl biju maza. Liekas, ka tik maziņš daudz nevar atcerēties. Tikai to kā gājām uz telefona būdiņu zvanīt tētim. Un to kā mamma mums ar brāli pa 5 vai 15 santīmiem nopirka tādas jocīgas, rotējošas rotaļlietas. Un to, ka tur bija liels, plušķains suns Roko, kas nākamajā gadā vairs nebija, bet toties bija jauns soliņš pašā kāpas galā, kur ik vakaru Ilgavaronkulis dziļdomīgi sēdēja un pīpēja, un, man liekas, ka domāja par savu mīļo Roko, kas tur pat bija apglabāts. Viņš pīpēja paciņu dienā. Arī Daina, viņa sieva pīpēja. Dažreiz vakaros (vai varbūt tikai vienreiz?) mamma man ļāva aiziet uz viesistabu, kur notika kāršu spēlēšana – Ilgvaris, Daina un vēl citi cilvēki, kuriem neatceros nedz sejas, nedz vārdus, tur pīpēja iekšā, tādā pustumsā, uz galda bija kristāla trauki, un viņi spēlēja. Neatceros vairs, vai duraku vai kaut ko citu, tikai atceros, ka vienreiz (vai tā bija tā pati vienīgā reize?) izčakarēju Dainai spēli. Kā sīkā varēju ložņāt apkārt un skatīties visu kārtīs, un tad es pateicu skaļi visiem, kas viņai par kārti rokās. Man liekas, ka es nebiju tik stulba un zināju, ka tā nedrīkst teikt, ka tas jātur noslēpumā, bet kārdinājums izpaust šos slepeno informāciju, pie kuras esmu tikusi, laikam bija lielāks par apziņu, ka nevajadzētu sačakarēt spēli. Un vēl tur katrus abus gadus pagalmā dzīvoja vācu pensionāri treilerī. Viņi dzēra prozit un deva man apēst stipri cukurotās šokolādes čauliņas.

Tad laikam sanāk, ka uz tiem Majoriem un Dubultiem braucām vēlāk, kad es biju lielāka. Vai varbūt tad viss notika kaut kā pamīšus. Bieži kopā ar vecmāmiņu un kādu no viņas draudzenēm – Zentu vai Marutu vai vēl kādu. Viņas tur sauļojās, bet mēs ar brāli gājām peldēt, cēlām smilšu pilis, spēlējām zemeslodes, sprādzienu makaronu fabrikā, ierakām viens otru smiltīs, apmētājām viens otru ar jūras zālēm. Un dažreiz, kad mēs ar brāli bijām viens otru izbesījuši, man bija ļauts iet pastaigāties gar jūras malu. Vienai pašai. Es apsolīju, ka nepeldēšos, bet tikai staigāšu ar kājām līdz potītēm un lasīšu gliemežvākus. Man liekas, ka es tādu apcerīgu staigāšanu gar jūras krastu biju filmās noskatījusies vai varbūt dziesmu klipos. Un vienmēr tā arī jutos – kā dziesmas klipā. Kāpu pāri citu bērnu celtām smilšu kūkām, jutos daudz pieaugušāka un domāju par dzīvi. Apkārtu bija daudz cilvēku – tādi, kas klausās muzonu maģīšos, spēlē bumbu vai lidojošo šķīvīti, guļ, ēd, smejas, un es it kā biju, bet arī nebiju viens no viņiem. Es viņus neinteresēja, un tas man ļāva justies inkognito, un pabūt kaut kādā citā telpā, kurā nevarēju būt, kad biju mājās vai kopā ar ģimeni, vai draugiem, vai vēl kur citur. Tad es iztēlojos, kā es izskatos no malas. Iztēlojos, ka esmu pieaugusi sieviete un staigāju tā gar jūras malu, basām kājām, tikai dažreiz pašļakstot silto jūras ūdeni. Un lasot tos gliemežvākus ne jau aiz bērnišķīga prieka, bet ar sajūtu, ka tā ir kaut kāda metafora. Es iztēlojos arī, kā tas būs, kad būšu liela, kad man būs lieli draugi, būs vīrs, māja, vēl kaut kas. Man toreiz likās, ka tā sajūta par to, kā tas viss būs, man ir tik tuvu, ka tam pat nav jānotiek, pietiek tikai ar iztēlošanos. No otras puses, protams, arī tas bija kaut kas tik tāls, ka tam pat noticēt nevarēja.

Tagad jūrā es pavadu krietni mazāk laika. Nopeldos, paskatos horizontu, apēdu saldējumu, uztaisu bildi, skrienu tālāk. Sauļošanās laika liekas bezjēdzīga nodarbe, un arī neveselīga, jo ar sejas ādu jau tā viss ir slikti. Kaut gan man patīk īstenībā, un vienu vai pāris reizes vasarā arī sanāk. Patīk, ka vienmēr paņemu līdzi divas grāmatas, ko tā arī neatveru. Patīk, apgulties uz vēdera, uzlikt saulesbrilles, saplacināt vaigu pret zemi, tā lai tas ieguļas smilšu bedrītē, kas ir tieši mana vaiga formā, un uz galvas uzmest lakatu vai saules cepuri. Un tad vērot cilvēkus, kas ar saviem dvieļiem, piknika groziem, bumerangiem un sauļošanās krēmiem pagadās mana acu skatiena trajektorijā. Vai esat pamanījuši, ka tādā pozā, laikam pateicoties saulesbrillēm, izveidojas kaut kāds optisks efekts, un var ļoti tuvu redzēt savu seju? Tādā kā mikroskopā. Poras, kas vasaras tveicē atvērušās, izskatās ļoti dziļas un detalizētas, mazie matiņi uz vaigiem, pie acīm atgādina kamenes vēderu, bet skropstas izskatās pēc sulīgiem rugājiem. Kā mikroskopā, goda vārds. Un tāpēc arī grāmatas negribas vērt vaļā. Un vēl jau arī ir pārāk karsti un neērti, un smiltis, un lipīgs, bet šis ir tik labi. Un pēc tam var iet peldēties. Un, kad nopeldēts, tad negribas vairs gulties atpakaļ uz tā smilšainā palaga un aplipt ar tūkstošiem mazu smilšu graudiņu, bet gribas stāvēt un gaidīt, kamēr vējš un saule izžāvēs – sākumā seju, rokas, kājas, matu gali izžūst ļoti ātri, tad vēderu un muguru, peldkostīma augšu, kaut kad vēlāk arī peldkostīma apakšu, bet pie saknēm mati paliek mikli un sālsūdens-lipīgi citreiz varbūt pat līdz vakaram. Un lai žūšana ir maigāka, tad var arī iet pastaigāties gar jūru. Tā kā dziesmas klipā, kamēr vien kāds pieskata mantas. Es tagad nelasu gliemežvākus, jo Saulkrastos tādi ir reti, bet es lasu stikliņus, kas laikam kaut kad sašķīduši jūrā, tagad sīkos gabaliņos, noapaļoti un matēti atkal ir izskaloti krastā. Tad es eju līdz Pēterupes ietekai un atpakaļ un iztēlojos to, kā esmu maziņa un eju gar jūru, lasu gliemežvāciņus un domāju domiņas.