Kaut kādā muļķīgā un nesaprotamā veidā mana meita reiz bija iekūlusies tai sektantu kantorī (vai citā līdzīgā) - stāstīja šausmu lietas. Protams, atteicās jebko pirkt, knapi tika laukā dzīva. Viņus taču tur pilnīgi ieslēdz. Un nelaiž prom. Un tās kosmetoloģes ir izgājušas kaut kādu klientu psihologiskās apstrādāšanas kursu. Procedūru kabinetos (bet es tos labāk sauktu par kamerām) ir videonovērošana - it kā lai pēc tam varētu analizēt procesu kvalitātes uzlabošanas nolūkā, aha. Kad kosmētiķe pilnīgi un galīgi pārliecinājusies, ka K. neko netaisās pirkt, sākusi raudāt, jo nekādu algu viņām nemaksājot, tikai procentus no pārdotā produkta.
Un tad vēl viena kolēģīte bija sameklējusi tos produktus kaut kur internetos un noskaidrojusi, cik te patiesībā maksā. Kaut kādu nieku.