mīzda un pežs
Esmu tikko svaigi atgriezusies no pāris dienu nebūšanām. Tiešām jūtos salīdzinoši svaigi, jo Vecāķu mājā, kurā nebija ūdens (dēļ tā arī nestrādāja tualete), tomēr atradās ziepes un minerālis, ar kuriem varēju izmazgāt paduses. Vēl redzēju pirmos sniegpulksteņus. Švaki gan tos redzēju, ārā taču bija tumšs (tie pāris mēneši pie debesīm nebija sevišķi veiksmīgi apgaismotāji). Biju arī ļoti centīga un ētiska - sagrābu pērnās lapas un pēc tam mēģināju tām pielaist uguni, gāju uz šķūni, lai nokristu pret asu stobru un sašķeltu plaukstu. Pretējā mājā atradās Dzintars Ābiķis ar savu ģimeni un draugiem, kurš klausījās radio Skonto un ik pa brīdim ar dezodoranta pudeli lavījās iekšā mašīnā ar tonētajiem stikliem, lai netraucēti, nekaunīgi uzdziedātu/uzdejotu.

Līga Liepniece-Liepniecīte vilcienā vienkārši atļāvās skaļi kliegt: "Ēēēēu" uz visiem pasažieriem, bet pēc tam šo kliedzienu noliegt un apgalvot, ka esam sajukuši prātā kaut ko tādu dzirdot. Man tas likās dīvaini.

Pa to pašu pieminēto radio izdzirdēju kaut ko par aktivizējušos sirmgalvju slepkavu. Tagad ļoti uztraucos par vienu savu draugu.

Rīts bija jauks un saulains, tāpēc ar Elīnu turpinājām gulēt. Revolucionējām. Bijām, zin, Fidels Kastro un Čē. Tas nav patiesībā sevišķi smieklīgi - izdomāt sev visādus bredpitainus slavenību vārdus, bet citreiz tā gribās, ka jākož ribās.

Kāda valdība - tāda sabiedrība, mums tā ir patrāpījusies patiešām stabila. Arī mēs esam stabili. Vispār gribēju teikt - jaukas alternatīvas pārmaiņas pēc visām šīm pēdējā laika krodziņu būšanām. Tāpēc arī ieraksti šeit sen nebija tapuši agrākajā joku stilā. Bļeģ, pārējos notikumus tagad uz sitienu nevaru atcerēties.