vieglā naba
Kā jau minēju vienā no šīsdienas ierakstiem - esmu sākusi biežāk iedzert. Nesaprotu, vai tas tādēļ, ka esmu palikusi veca vai arī tādēļ, ka mani sākuši nomākt kādi jauni kompleksi, bet vienmēr pēc tādām iedzeršanas reizēm liekas, ka noteikti noticis kas tāds, par ko man būtu jāizjūt drausmīgs kauns. Un ka visiem noteikti es konkrēti kritu uz nerviem ar saviem muļķīgajiem stāstiņiem un pārējo. Droši vien, ka tās nav tikai manas aizdomas, bet balta patiesība, jo, piemēram, nesen Harijs, sēžot pie Nabaklab bāra letes, man aizrādīja, ka ir pienācis brīdis, kad viņam mani stāsti esot apnikuši. Kāda šausmīga dzīve!