dzīvesstāsts
Tā kā man vairs nav iztēles, savā blogā, kurā vismaz atšķirībā no mētras rakstu reti, varu tikai atspoguļot atsevišķus savas dzīves interesantākos notikumus. Vakar, piemēram, ar dzīvesbiedru pēkšņi nolēmām otro reizi dzīvē doties uz pie mājas esošo Maskavas rajona vietējo bāriņu. Nopirkām katrs sev pa alum ar nosaukumu "Brālis", kas maksāja attiecīgi sešdesmit un astoņdesmit santīmu. Pirkām lētāko, jo pārdevēja prasīja: "To pa 60 vai to pa 80?", kas ir tā kā deviņdesmitajos gados, kad cilvēki prasīja nevis, piemēram, gaišo vai tumšo, bet vienkārši teica "To pa..." un nosauca lētāko cenu.
Apsēdāmies pie galdiņa. Netālu no mums vietējie krieviski runājošie jaunieši kopā ar bārmeni spēlēja biljardu. Jaunieši lielākoties runāja par kaušanos, izsaucot tādas frāzes kā "divi pret astoņiem", "viens pret vienu" un tamlīdzīgi. Runājām, ka mums viņi pāri visticamāk tomēr nedarīs, jo dzīvojam it kā paralēlās pasaulēs, un viņiem neinteresē uzbrukt tādiem kā mēs. Runajām arī par krievu mūziķi un aktieri Visocki, par to kā kāvās Imants Ziedonis, par filmu, kurā piedalījās Marianna Feitfula, par diviem džekiem, kuri samainījās ar savām sievām un joprojām dzīvo laimīgi un tamlīdzīgas lietas. Pļāpājām to visu līdz brīdim, kad pie mūsu galdiņa apsēdās Deniss (šis vārds, protams, jāizrunā sāviskajā manierē).
Sākumā es ar Denisu nerunāju gandrīz nemaz, tikai dažbrīd pamāju ar galvu vai pasmaidīju, kad viņš man piemiedza ar aci. Tas tāpēc, ka esmu gandrīz atradinājusies runāt krieviski, un negribēju piepūlēties vai arī izklausīties smieklīgi. Noskaidrojās, ka Denisam ir 32 gadi, viņš ir izbijis jūrnieks, kuram gribas nodarboties ar mūziku, tikai nekādi neizdodas tikt pie naudas sintezātoram. Tāpat Denisu ļoti interesē politika, un viņš domā arī rakstīt grāmatu internetā, tikai jāatrod veids, kā nevarētu noteikt viņa mājas adresi. Un jāatrod tāds darbs, kurā viņš pelnītu pietiekami, lai varētu atļauties mierīgi šo grāmatu rakstīt. Jūrā viņš neesot bijis gadu, darbu nevarot atrast, jo gluži par sētnieku negriboties iet. Uzzinājis, kur un "par ko" mācos, viņš teica, ka tur jau naudu nopelnīt nevarēšot. Deniss jūtot, kur to naudu var nopelnīt, tas viņam esot asinīs. Šeit radās tāda kā pretruna, jo viņam pašam taču nebija ne darba, ne naudas. Beidzot saņēmos un lauzītā krievu valodā uzdevu sev interesējošo jautājumu - kāpēc viņš vairs neiet jūrā? Deniss atzina, ka viņam atteikta Amerikas vīza, un tā kā viņš ir krievu pilsonis, tad nevar neko bez tās iesākt. Viņš gan ir dzimis Latvijā, un viņa māte arī, tomēr latviešu valodu nezinot. Prasīju, vai viņš zina vēl kādu valodu bez krievu. Deniss atzina, ka vēl zina angļu valodu, kuru esot iemācījies, paralēli lasot viena satura grāmatas angļu un krievu valodā. Latviešu valodu viņš vienkārši nevarot iemācīties, tur neko nevarot darīt. Kopumā Deniss tiešām atstāja samērā inteliģenta cilvēka iespaidu, tomēr nesapratu, vai tiešām ir tik neiespējami iemācīties latviešu valodu un iegūt pilsonību, ja tas viņam pavērtu ceļu uz kāroto - profesiju, kuru viņš prot, un kurā var izdarīt to, ko visvairāk grib - tikt pie "babki" (naudas). Tas taču tomēr tā jocīgi.
Drusku pēc pusnakts bārs vērās ciet, un Deniss mūs aicināja pie sevis, kur esot mūzika, internets, dators - viss, kas vajadzīgs. Mēs tomēr atteicām ar pamatojumu, ka nākamajā dienā agri jāceļas, un devāmies katrs uz savām mājām.