kaifīgi
Visas nedienas manā dzīvē sākušās līdz ar mērķtiecīgu tiekšanos padarīt savus roku pirkstus īsākus. Es tos saīsinu pa mazītiņam gabaliņam, bet ļoti neatlaidīgi, niecīgos ādas gabaliņus norijot un atstājot sevī iekšā. Tie ādu gabaliņi iekšpusē reģenerējušies vai arī atraduši olšūnu un surogātmāti, lai klonētos. Vienu vārdu sakot - manī iekšā ir vēl tādi paši desmit pirksti kā ir manī ārā.
Šiem jaunajiem desmit pirkstiem nav tieksmes atdarināt savus pirmavotus, tāpat arī tiem nav iespēju kunģa, liesas, aknu, zarnu un citos uzvedību modeļos saskatīt sev ko piemērotu. Tādēļ tie mērķtiecīgi pievērsušies sirdij, kuras darbības iekšpusē noteikti ir visiespaidīgākās. Lai arī ar kaut ko sevišķu nepārsteidz. Un tā kā sirds nav radusi pie tādas uzmanības, tā sūta nepareizos impulsus manai galvai. Sirds ir tik uztraukta it kā fotografētos vai aizstāvētu zinātnisko darbu lielas auditorijas priekšā. Mana galva, savukārt, saņemot uztrauktos impulsus, samodelē neadekvātas darbības kopumā. Tad, nu, es lūk jūdzos nost.
Ticu arī, ka lielākā daļa no jums to ir pamanījusi. Vispār sabiedrība mani ir pamanījusi. Un pilnīgi pārpratusi. Tādēļ pirms desmit minūtēm noriju diezgan pamatīga izmēra klavierītes, lai pirkstiem būtu, ar ko nodarboties. Tagad viņi tur iekšā smejas, sacer mūziku un laižas savās slaidajās pirkstu līnijdejās.
Tātad - apsveicu sevi ar atgriezšanos reālajā dzīvē. Un arī no jums gaidu apsveikumus.