deviņpadsmitgadīgās pārdomas
Pēdējā laikā, uzdodot pavisam vienkāršu jautājumu: "kā klājas?", saņemu atbildi, ka neko labi vis ne. Vairākumā gadījumu esot tāds iekšējs haoss, vispārējs nogurums, nekā nevēlēšanās un visam pāri - skumjas, skumjas, skumjas. Jāatzīst, ka tā diez gan ilgu laika periodu jutos arī es. Pat sāku rīkoties sev neraksturīgi, iegādājoties sveces, vīrakus, karstvīnu un lasot uz neko (ja nu vienīgi uz pašnāvību) nerosinošu dzeju kaut kādas tur dziestošas melanholijas pavadījumā. Varbūt visu izjaucis šis gads, kurš iespītējies un nevēlas būt "balts no abiem galiem"? Vairāk kā iepriekšējos gados cilvēki tiešām uzmanto šo posmu kā lielisku brīdi eksistenciālām pārdomām, tāpat arī sev un citiem (piemēram, žurnāla "Marta" lasītājiem) apsola šoreiz dāvanas iegādāties laicīgi. Un ar asarām acīs apgalvo, ka Ziemassvētki tomēr ir skaisti (izņēmums ir Armīns, kurš apgalvo, ka tad, ja kāds uzdāvināšot egli, izrotāšot to ar savu sēklu), jo ir gandrīz pilnībā aizmirsuši pagājušāgada satraukumu par pieaugošo komerciju decembra mēnesī. Tātad cilvēki ir skumji, jo saprot, ka nav bijuši pietiekami labi. Ja pajautā, ko vēlas no Ziemassvētku vecīša, visi vienā balsī atbild, ka žagarus. Un šis vispārējais noskaņojums nav skāris tikai reto (es runāju, piemēram, par Arti, kuram katra diena ir kā brīnums. vai par varoni manā grāmatā (viņa gan nav kopā ar latviešu tautu šajā traģēdijā pa īstam), kurai ir 9 gadi un viņa apgalvo, ka "ar cilvēkiem atgadās dažādas lietas", tādēļ kāpēc neizvēlēties būt priecīgam).
Tātad - ko mums ar sevi padarīt? Vai tiešām viens gads bez sniega mūs varētu padarīt tik bezspēcīgus? Es Jūs lūdzu turēties!
Es lauzu, Tu lauzi, viņi lūza!