Erasmus
Feisbuks izmeta septiņus gadus vecu bildi no Erasmus laikiem Itālijā, Mačeratā. Atcerējos, kā sēdējām L. virtuvē un dzērām pusotru eiro dārgu itāļu* vīnu. Vai arī kā ļoti garlaicīgās dienās izklaidējāmies, dodoties uz Ratu muzeju. Foršākais muzejā bija atrakcija, kura norisinājās tā: iekāp ratos, ieliec caurumiņā kartīti ar kādu no Itālijas pilsētām, un rati sāk "braukt", "logā" garām slīdot senām, melnbaltām pilsētas ainavām. Vienreiz aizgājām arī uz teātri, kur rādīja ļoti piemērotu izrādi cilvēkiem ar nabadzīgām valodas zināšanām - uz skatuves nenotika nekāda darbība, aktieri tikai runāja un runāja. Mēs sākām čukstus viena otrai "tulkot" šos dialogus, kas izklausījās pēc apmēram: "Es tev jau tūkstošo reizi jautāju, kur ir mana cepure?" (Mēs to varējām atļauties, jo sēdējām atsevišķā balkonā un nevienu pārāk netraucējām). Atcerējos arī, kā man tik ļoti pietrūka naudas, ka tiešām cerēju to atrast uz ielas. Vairākas reizes pat nopirku loterijas biļeti. (Naudu zemē atradu neilgi pēc atgriešanās no Erasmus - pie baznīcas, kurai blakus sāku dzīvot pēc pieciem gadiem). Tā kā es daudz skatījos zemē, atrast man toties izdevās visu ko citu. Piemēram, šalli un ādas svarcēlāju jostu. Visas šīs lietas es savācu un pēdējā dienā uztaisīju Erasmus muzeja izstādes atklāšanu. Atcerējos arī savu 24. dzimšanas dienu, kad uzliku galvā mākslīgo krūmu, ko atradu uz ielas, un kādas 150 reizes no vietas nodziedāju rindiņu: "Bevila tutta tutta tutta!"

Nebija jau arī tā, ka neko galīgi nemācījāmies. Mēs gājām uz lekcijām par islāma juridiskajām sistēmām (neatceros, kā precīzi sauca šo priekšmetu) - galvenokārt tāpēc, ka pasniedzējs bija aizrautīgs un glīts. Mēs arī apmeklējām lekcijas priekšmetā "Rural tourism", kurā semestra noslēgumā prezentējām grupu darbu par jaunu tūrisma biznesu. Tā bija pastaiga pa Latvijas mežu takām, kuras laikā gids stāsta, kas ir katra sēne un kā tā izmantojama. Atcerējos arī, kā piecas stundas stopējām, lai nokļūtu vēl mazākā pilsētā nekā bija mūsējā un pavadījām tur tikai vienu īsu nakti.


Es aizsūtīju L. to septiņus gadus veco bildi, un viņa atbildēja, ka nezina, vai "grib atcerēties šo atmiņu".


*Man nepatīk teikt "itālieši", un viss.