Es ļoti centos neko neteikt, bet nevarēju izturēt.

Ай, знайите. плохо мне. и ничего нимогу поделать!

Хoчу риветь и плакать и тебэ про луну писать
Хoчу на звёзды с тобой смотреть
И потом просто краснеть.

А еше хочу ругатса матом и много курить
С тобой передратса а потом в кравать
Нових людей делать, кричать.

Хочу бросить тебя одного - уйти с другим и невернутса
Хочу писать тебэ нилэпиэ стихи
Или просто поженитса.

(Piedodiet par manu ne-pareizrakstību)

***

es pieskāros taviem pleciem
kurus tu paraustīji
tu vienīgā visā klasē
toreiz jau sieviete biji

es pieskāros taviem pleciem
kurus tu paraustīji
visapkārt zaļajās sūnās
stīdzēja jāņtārpiņi

mēs likāmies sūnās iekšā
un mums bija aukstas kājas
tev bija bailes no bērna
man atkal no skolotājas

/Klāvs Elsbergs/

Bikšu aizmugurējā kabatā
Paslēpu bišķiņu -
Ar briesmīgu izrunu
Čukstus izspiedu
Pēdējo.

gribu būt dīdžējs
ielas lukturu tumsā
ar krāsu uz sienas
nakts stundā klusā
notis gleznot slepus

I
Paņem meiteni, savaldzini un liec viņai tevī iemīlēties, mīli viņu kaislīgi un maigi, tad pamet. Ja meitene raud, tas nozīmē, ka Dievs ir, jo citādi jau viņa smietos un nākamajā rītā neatcerētos tevi, vai arī raudātu, iespējams, ka pat raudātu, bet tas būtu pavisam, pavisam savādāk.

II
Paņem mazu kaķēnu, pūkainu un mīļu, izdur viņam acis vai nomet zemē uz ielas. Ja tev negribas to darīt, tas nozīmē, ka Dievs ir, jo citādi jau tu smietos un nākamajā rītā nemaz neatcerētos kaķēnu, vai arī attcerētos, iespējams, ka pat kādu brīdi domātu par to, bet tas būtu pavisam, pavisam savādāk.

III
Paņem papīra lapu un uzraksti labu dzejoli, saņurci to un saplēs vai sadedzini kamīnā. Ja dzejolis tomēr nepazūd, tas nozīmē, ka Dievs ir, jo citādi jau viņš smietos un nākamajā rītā nemaz neatcerētos ne dzejoli, ne to, ko tu esi izdarījis, vai arī attcerētos, bet tas būtu pavisam, pavisam savādāk.

Ilmārs Šlāpins. Dzejolīši. Karogs, 2004. gada decembris, 58. lpp.

Vēl malku tavu asiņu padzerties,
Vēl mirkli tavā dvašā veldzēties.

uz tava pleca sataustiit skumjas
suucoshaas domas dumjas
kopaa kluseet ik vakaru
pavadiit celjaa vasaru
apskaut rudeni
sleept lapas kleepii
veerot kakji virtuvee
sliigt dvashas kruuziitee
liidz riitam prieku kutinaat
nepabeigto turpinaat

Labi mazā,
es dodos karā
laimi rakt,
ienaidniekam naudu zagt.

Labi mazā,
pametīšu tevi Dieva varā,
ātri un bez sāpēm
kā pienākas labām mātēm.

Labi mazā,
mana dziesma jau galā -
vēl ejams gabals garš,
sen sācies prieka karš.

Es jautāju trīs laumiņām
kā izzīst no pirksta
kādu no laimes kārpiņām

Pirmā teica bargi tā:
sēdi, klusē un gaidi
viss pāries tukšumā

Otrā mirkli pasmīnēja:
nekavē, bet pretī skrien
ja tev sirds liek vien

Trešai acīs spīdēja,
bez vārdiem visu saprata,
tikai galvu viegli pamāja.

Pateicos laumām par mācībām
un devos tālāk
pretī kaislībām.

raudot iemukt tavaa virtuvee
siltumu iesmelt karotee
luupas veelreiz aplaiziit
veelreiz aplaiziit

tikai gribeeju atgaadinaat
par nakts vilcieniem un ielaam
par aprakstiitajaam sienaam
ar tavu vaardu un maneejo
un sirdi sarkani kraasoto

Zem zemes apraku dziesmu,
ne mirkli neskumstot,
par veeju un tavu acu liesmu.

Aizmirsu, kas palika kopinjaa -
tava sirds vai vaards;
izdzisa meldinjsh atminjaa.

Kā gan man gribētos
uzrakstīt dzejoli vasarai,
Parīzei, rudenim un tavai asarai.

Dienās bez tevis es elpoju lēnāk,
čuksti skan klusāk,
debesīs mākoņi slīd zemāk.

Kaprīza kā tabaka pīpē
necenstos būt vairs nekad,
mēs klusētu kopā tāpat.

Saburzīt līnijas uz tapešu sienām
(un varbūt rūtiņas uz svārkiem)
atļautu tikai tev vienam.

Nosusini gurdos vaigus,
nāc prieku kausiem smelt,
manus gurnus maigus tvert.

Vēl vienu reizi
miegā klejot
Ļauj atmiņās vītais vārds

Vēl vienu nakti
projām ejot
Paliek piepildīts kāds

Ar vienu nepietiks
kucei rejot
Turpinās bijušais stāsts

Medusmaize rīta sapnī
Tavas lūpas skar -
Ne tā garša, ne tā smarža,
Kas tā apreibināt var.

Skaļš un dedzīgs vaids
Rīta himnas meldiņā -
Mostas putni, mostas gaisma,
Sirds vēl paliek neziņā.

Kaija brida pa sniegu
Baltas pūkas krita no gaisa

Varbūt viņa meklēja
zudušo mīlu
Varbūt viņa bēga no uzmācīgās
vārnas

Bet Federiko Felīnī vēl joprojām
skandināja Martini glāzes
dūmu virpulī.

Iespļaut čurkstošajā sniegā -
Tāpat tas neskan, kā pieklājas,
Naktī, tumsā piečurāt kupenā,
Lai kaut uz mirkli ziema atstājas.

Izliet rīta kafiju pa logu
Kādam bojāgājējam uz galvas,
Iebērt pelnus bērnam aiz apkakles -
Tālāk klausīties raudošas žēlabas.

Galvenais nejust nožēlu
Par saviem grēkiem un sūdiem,
Par piedirstiem vārdiem, sagrautām dzīvēm,
Par solītiem, aizmirstiem parādiem.

Melnajā tirgū iepērku dvēseles
svešas un zināmas
vairumā ērtāk un letāk.

Dvēseles pārdod uz svaru un varu
pa gramiem, pa santīmiem
par labajiem darbiem.

Pēdējo dvēseli pirku uz kredīta
summiņa sālīta, bet zīmīga vērtība -
tā trimdā pie eņģeļiem sūtīta.

Pirkums gadījās viltots
atkal velns melot skolots
nu vairs ne dvēsele sveša, ne savējā
Pircējam taisnība pēdējā.

Uz rūtiņu papīra maliņas
Kafijas krūzes nospiedums brūns,
Pabiruši pelni, lūpu krāsas nospiedums,
Uzpūsts uz burtiem dūms.