Kā gan man gribētos
uzrakstīt dzejoli vasarai,
Parīzei, rudenim un tavai asarai.

Dienās bez tevis es elpoju lēnāk,
čuksti skan klusāk,
debesīs mākoņi slīd zemāk.

Kaprīza kā tabaka pīpē
necenstos būt vairs nekad,
mēs klusētu kopā tāpat.

Saburzīt līnijas uz tapešu sienām
(un varbūt rūtiņas uz svārkiem)
atļautu tikai tev vienam.

Nosusini gurdos vaigus,
nāc prieku kausiem smelt,
manus gurnus maigus tvert.