Dzīvojot tik tuvu centrāltirgum sajūta reizēm ir kā dzīvojot pie jūras (ņemot vērā mājas "interjeru" kādā nosacīti pamestā un mazapdzīvotā vietā, būdiņā Rīgas jūras līča krastā). Vakar uz kaimiņu mājas jumta nolaidās sudrabkaija, kādu brīdi pastaigājās un sāka pārkrāmēt akmeņus. Izmantoju iespēju atbrīvoties no apkaltušas baltmaizes, attaisīju virtuves logu un pabaroju nabaga kaijiņu.

Vispār dīvaini kā tik lielam putnam var būt šitik intelekta neaptraipīts skatiens. Vārnas, piemēram, ir kudi mazākas, bet izskatās daudz slīpētākas un svarīgākas. Kaiju svarīgums beidzas nolaišanās brīdī - nolaižas sakārto spārnus un fsjo, svarīguma vairs nav. (galvā formējas salīdzinājums, bet paturēšu pie sevis)

Tā kā Austrai ir "ko tik cilvēks neizdomā, lai nebūtu sevi jālaiza" periods, man ir vannas - dušas asistents, kas tup uz vannas malas vai veļasmašīnas un ar lielām acīm (8/) skatās kā es mazgājos*. Jāpameklē google, kā iedresēt kaķi nomazgāt man muguru, jo šobrīd vienīgais, ko viņa dara, ir pēc mazgāšanās ielec vannā un laiza man kājas vai ar visām četrām ieķeras dvielī kamēr es mēģinu noslaucīties.

-------------
* Vakar, piemēram, kāds bija mazgāties pirms manis, kad es gāju mazgāties Austra jau tupēja uz veļasmašīnas, vvz jau piedzīvojusi vienu šovu vai nokavējusi un ieskrējusi pēc tam, apņēmības pilna nepalaist garām nākošo.

Nezinu ko teiks brieži, bet man liekas, ka šovakar ar krītu uzzīmēšu lietuvēna krustu koridorī zem kājslauķa. Mambo-džambo, protams, bet cik kruta būtu, ja kāds viesis, pārkāpjot pār slieksni, pēkšņi uzliesmotu.

Vakar vēlā vakarā gandrīz ar durvīm nositu briedi.

Pirmsmiega mierā guļot, blenžot uz dikti raustelīgo sveci un domājot, ka šitas nu gan izskatās tāpat kā iekurināta krāsns, es sadzirdēju vāgu-vārgu "skaista ir jaunība" nākam kautkur no mana spilvena apakšas. Apakšējā kaimiņiene bija izdomājusi paklausīties LR2 pirms gulētiešanas.

KRĪPĪ!

p.s. Drīzumā varētu rīkot sālsmaizi. Kā potenciālajiem salsmaižotājiem ir ar laikiem un datumiem?

Un tagad man jākļūst par mednieci, jo vī hav a maus in da haus.
No grauzējiem man nekad nav bijis bail, bet tā skrap-skrap skaņa pus nakti kaut kur pie loga var panākt to, ka es pati drīz sākšu skrāpēt tapetes. Un saproti nu peļu psiholoģiju - kāda velna pēc ir jānāk pie manis, jo te nekā nav, bet blakus ir virtuve, kur nekas nav jāgrauž, jo ir jau gatavs caurums, bet visapkārt graužama paika.
Un avatars vēl prasa kā ir dzīvot Rīgā, nezinu kā citi brieži, bet es nedzīvoju Rīgā, tikko kā vakarā aiztaisu durvis aiz sevis, es nonāku kaut kur dziļi, dziļi laukos. Un diez vai Rīgā dzīvot man maz patiktu. Nē, nē, tur ir daudz cilvēku, skaļums un "smacenis", es labāk palieku dzīvot šeit laukos.

Kaķi ir visur! Aīda, piemēram, pārāk burtiski uztver "iznākšanu no skapja" tāpēc viņa to dara vismaz reizi dienā.

Reti gadās, ka vēlme kaut kur aizbraukt sakrīt ar reālu iespēju. Vismaz šobrīd, rīt droši vien būs savādāk.

p.s. Dzīvokļa folklora attīstās gaismas ātrumā.

Man vajag aizkarus, gultas / matrača pārklāju un dāāāudz spilvenu.

Vēl es izdomāju kā labak uzpopsot savu "skapi". Sākotnējā ideja radās, kad atradu milzīgu daudzumu ar šitiem te ķeburu rimbuļiem (rituālajiem apļiem ? vvz kā šitos vispār sauc un kur viņi radās manā bilžu mapē). Doma bija izprintēt šamos uz melna papīra, bet tad man pieleca, ka diez vai es pierunāšu printeri printēt tikai tos baltos rakstus un melno krāsu likt mierā (fotošopā dzēst un caurspīdīgot ir pārāk ķēpīgi), tāpēc nāksies atkal sviest krāsas uz otru pusi un printēt uz kaut kāda smuka papīra.

Man sāk atrofēties smadzeņu daļa, kas atbild par cibas pukstu ģenerēšanu.

Un dzīvesvietas maiņa atkal uz brīdi atliek eksistenciālās huiņas izdzīvošanu.

( Piemēram )

Oficiāls uzsaukums briežiem cibiņiem - tā kā sestdien pārvācos uz jaunu dzīvesvietu, būtu ārkārtīgi priecīga par palīdzīgām rokām, kājām un mugurām, kas palīdz uzstiept mantas piektajā stāvā. Smagu mantu man nav - lielākās mēbeles neliels grāmatplaukts un rakstāmgalds (kas tiks sacirsts gabalos vieglākai transportēšanai), pāris kastes grāmatu un citi daudz vieglāki štrunti.

Brīvdienas pavadītas ļoti konstruktīvi - beržot dažādas dzīvokļa vietas. Sāku ar savu istabu (kurai ave šodien deva nosaukumu "koridorītis"). Secinājumi - ja šajā dzīvoklī tiešām kāds ir nomiris, tad pavisam noteikti uz manas istabas lamināta. Šodien lielāko dienas daļu berzu gāzesplīti. Liekas, ka tā plīts nekad nebija tīrīta, jo kaut ko tik pretīgu es redzēju pirmo reizi. Bet lielisks poligons tīrīšanas līdzekļu izmēģināšanai. Būs jātīra vēl, kad būs izkarsēta, bet tagad vismaz vairs nav lipīga.

Ak jā - koridors ir atbrīvots no lielā skapja (ārkārtīga jautrība ar stumšanu, grūšanu, vilkšanu, vienu saspiestu roku, taisnleņķa trijstūri, kurā jālien pāri putekļainam skapim pa ~40 cm platu spraugu starp skapi un griestiem, kamēr briedis šo procesu iemūžina telefonā, un beigu beigās vienkārši skapja izjaukšana). Koridors ir liels un garš, tā kā varēs rīkot strelnieku saietus iekštelpās.

Un, un... akustiskos koncertus vilkates istabā, un filmēt avatara šausmu filmas tualetē un virtuvē!

Ieviesu jaunu tagu. Jau sen prasījās, tā kā man viss ir jauns un nebijis, tagad par "dzīvokļa jautājumu" vārīšos nepārtraukti.

Izrādās, ka virtuvē pie skapīša ir pielīmēta mana dzimtā miesta karte (otrā pusē rakstīts "Līga grib mirt" izrādās, ka "Līga vairs negrib dzert"). Kad es sāku prātot, ka šeit noteikti ir dzīvojuši pareģi, nihi norādīja uz kaut kādu "gaišreģu" kalendāru, kas mētājās pa zemi.

Bet māte apskatot dzīvokli, ar trāpīgiem izteicieniem atmodināja manī seno tieksmi antropomorfizēt nedzīvas lietas. Viņa teica, ka dzīvoklis izskatoties bēdīgs. Un nevis bēdīgs nekustamā īpašuma kontekstā (nolaists, neremontēts, kāds šams arī ir), bet klasiskā sajūtu - t.b. bēdīgs = noskumis, pamests, vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Tāds kā suns, kura saimnieks nesen nomiris.
Tā kā lūgums briežiem, ja jūs mani kādreiz atrodat koridorī ar sienai piespiestu vaigu, žēli šņukstot, iestumiet mani istabā, vai aizbāziet muti, ja es apsaimniekotāju bakstīšanas procesā sāku pieminēt tādus argumentus, kā "vai jūs domājat, ka viņam (dzīvoklim) jūtu nemaz nav?!"

Vakar staigāju apkārt ar pārbāztu somu, kurā iekšā bija divas baterijas, fotoaparāts, collštoks un vistu kauli. Survival kit!

Izskatās, ka mums būs steampunk dzīvoklis. Mūžu dzīvo - mūžu mācies, es, piemēram, nezināju, ka vecajās mājās ūdens no vannas "tek uz zemes", apmēram pus minūti domāju, ka tūlīt stāvēšu peļķē.

Ā jā, es pavisam aizmirsu - meklējam trešo briedi!

LCD neļauj man nomirt badā!