Vēl man mājās ir lāde vai kaste (īsti nezinu - izskatās pēc lādes, bet īstenībā ir kaste), kurā es ik pa brīdim kaut ko ielieku un aizmirstu. Šoruden / ziem ļoti bieži to kasti esmu virinājusi. Un ja to attaisītu un izkrāmētu, atklātos viena ļoti šausmīga (mūsdienām) atkarība.
Vai arī "wī es gribu šito un šito" un kaste paliktu tukša, kas īstenībā būtu ļaunāk, jo man ir doma to visu kaut kad realizēt. Jauki, ka cilvēkiem var šitā izdaiļāt materializētas frustrācijas, dusmas un nelabas domas.

Vakar atkal dabūju vēl vienu zāļu grāmatu un iecerēju vēl divas. Šajā ir daudz līdz šim neapskatītu lakstu, kuru īstie nosaukumi līdz šim nav bijuši zināmi, piemēram, tas, ko man labpatikās saukt par pūpolzāli izrādās parastajam āboliņam rada. Man ir tādas aizdomas, ka vasaru pavadīšu ar degunu pret zemi.
(dīvaini, ka japāņi pin tādus pašus vainagus)