ausis glauda: Разнотравие – Всё одно
Vēl man mājās ir lāde vai kaste (īsti nezinu - izskatās pēc lādes, bet īstenībā ir kaste), kurā es ik pa brīdim kaut ko ielieku un aizmirstu. Šoruden / ziem ļoti bieži to kasti esmu virinājusi. Un ja to attaisītu un izkrāmētu, atklātos viena ļoti šausmīga (mūsdienām) atkarība.
Vai arī "wī es gribu šito un šito" un kaste paliktu tukša, kas īstenībā būtu ļaunāk, jo man ir doma to visu kaut kad realizēt. Jauki, ka cilvēkiem var šitā izdaiļāt materializētas frustrācijas, dusmas un nelabas domas.
Vakar atkal dabūju vēl vienu zāļu grāmatu un iecerēju vēl divas. Šajā ir daudz līdz šim neapskatītu lakstu, kuru īstie nosaukumi līdz šim nav bijuši zināmi, piemēram, tas, ko man labpatikās saukt par pūpolzāli izrādās parastajam āboliņam rada. Man ir tādas aizdomas, ka vasaru pavadīšu ar degunu pret zemi.
(dīvaini, ka japāņi pin tādus pašus vainagus)
 |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Papardēm ēd saknes pret tārpiem, bet indīgas šamās ir gan jā, bet ne jau aiz labas dzīves tie tārpi apmirst :D Turklāt daudz indīgākas, ja iepriekš ir ēsts kaut kas taukains, bet diez vai tas tev ir aktuāli.
Ā un šitajā (vai varbūt kādā no iecerētajām grāmatām) bija minēts latvāņu lietojums (iekšķīgs - kaltētas lapas vai). Bet viņiem indīga jau ir tikai sula. Mums bērnībā bija "I dare you" tipa izklaides no sērijas izbrien caur tiem latvāņiem vai noplēs lapas gabalu tam latvānim, un nebija nekādu apdegumu. Lūk brālim, kurš tos pašus latvāņus bija izdomājis saplūkt (un vēl priecājās par to, ka šamie tādi sulīgi) gan kādu laiku bija beiktas rokas. Ārsti tajā laikā teica - alerģija, labi, ka dzimta tāda zāļzinīga.
p.s. man patīk, ka meklējot Heracleum sosnowsky izmet visas Dāvja bloga bildes.