ausis glauda: Sieben - Ogham the Sun
Mani sapņi turpina mani pārsteigt.
Šoreiz es aprecējos. Riktīgi krutā baltā kleitā, kaut kādā viesu namā Grobiņas apkārtnē, lai gan šaubos vai tur ir tādi meži (šaubos vai vispār Latvijā ir tādi meži), bēgu no līgavu zagļiem pa kaut kādiem mistiskiem gaiteņiem, vienubrīd pat atšaudījos ar kalašņikovu (kur tāds uzradās vvz).
Bet visskumjākais ir tas, ka es neatceros kā izskatījās mans vīrs, tikai tās sajūtas ko šams manī izraisīja. Gribu tādas nomoda dzīvē! Ja vispār kaut kas tik pārpasaulīgs ir iespējams.
Es apmēram no 13 līdz 16 gadiem cītīgi rakstīju fikšenus par visādām tēmām, bet kad sāku lasīt nopietnās grāmatas atmetu savai rakstīšanai ar roku.
Tagad atkal nāk virsū vecuma plānprātība un atziņa, ka nav jēgas rakstīt nopietnās grāmatas (kuras neviens nesaprot) un fikšeni būtu īstais veids kā iedzīvoties kautkadā nebūt naudā.
Bet es varētu tevi konsultēt, esmu lasījusi ne tikai Vējiem līdzi, bet arī Ēdeni (un iespējams arī atgriezšanos ēdenē, to gan es neatceros) un visādus citādus bābu un netik bābu romānus.