..
Hobss postulēja, ka iz dabas cilvēkam ir tiesības darīt jebko, uz ko tas ir
spējīgs - cilvēkam iz dabas ir tiesības uz visu, pat uz cita cilvēka ermeni. Tāpēc,
kamēr cilvēki patur sev visas dabiskās tiesības, tie nevar eksistēt mierā.
Šai atzi ai ir viegli piekrist. Saule spīd un nodrošina Zemi ar ener iju, bet,
saska ā ar mūsdienu zinātnes atzi ām, pēc dažiem miljardiem gadu tā k ūs par
sarkano milzi un Zemi iznīcinās. Un, lai gan Saule nav subjekts, tā dara to, uz ko tā ir
spējīga, izrietot no savas dabas. Tāpat arī neviens neapstrīd dzīvnieka tiesības ēst
un aizstāvēties, lai tas varētu saglabāt savu dzīvību, un vairoties, lai tas varētu
nodrošināt savas sugas turpinātību.
Saska ā ar Hobsu fundamentālais un pirmais dabas likums ir, ka katrs cilvēks
tiecas eksistēt mierā, kamēr vien vi am uz to ir cerības; un, kad vi š vairs nevar to
sasniegt, vi am ir tiesības meklēt un izmantot priekšrocības, ko sniedz karš.2
Savukārt otrais dabas likums ir, ka cilvēks, kamēr vien citi seko vi a piemēram, sava
miera un aizsardzības labā ir gatavs atteikties no savām dabiskajām tiesībām uz visu
un ir ar mieru baudīt dabiskās brīvības pret citiem cilvēkiem tikai tādā apmērā, kādā
vi š būtu ar mieru, ka tie bauda šādas brīvības attiecībā pret vi u.3
Citiem vārdiem, cilvēki atsakās no savām dabiskajām tiesībām uz visu tādā
apmērā, lai nodrošinātu sev mieru un drošību. Taču to ir nepieciešams darīt visiem,
1 Skat. plašāk Thomas Hobbes (1588-1679) Moral and Political Philosophy. The Internet
Encyclopedia of Philosophy. http://www.iep.utm.edu/h/hobmoral.htm (02.02.2008.)
2 Hobbes T. Leviathan. [B.v.]: [b.i.], 1651., X!V noda a
3 Hobbes T. Leviathan. [B.v.]: [b.i.], 1651., X!V noda a
38
citādi, ja to darīs tikai viens indivīds, vi š k ūs par upuri pārējiem, kuri no šīm
dabiskajām tiesībām nebūs atteikušies1.
Šo kopējo atteikšanos no dabiskajām tiesībām, lai nodrošinātu sev mieru un
drošību, Hobss sauc par sociālo līgumu. Saska ā ar Hobsu sabiedrība ir cilvēku
kopums, kas pak aujas suverēnai varai, kurai visi tās sabiedrības locek i nodod savas
dabiskās tiesības aizsardzības vārdā. Jebkura šī suverēna varas rīcība pret
sabiedrības locek iem ir attaisnojama kā samaksa par mieru. Gadījumā ja suverēns
vardarbīgi [un prettiesiski] vēršas pret sabiedrības locek iem, sabiedrībai ir tiesības
sacelties, un tas pat no tās tiek sagaidīts. Šajā atzi ā parādās divi svarīgi aspekti:
pirmkārt, sabiedrība ir gatava nodot savu tiesību aizsardzību suverēnam, kam ir
jānodrošina šīs sabiedrības un tās locek u miers, otrkārt, tas ir šāda suverēna
pienākums sabiedrības locek iem šo mieru nodrošināt.
Starptautiskajās tiesībās nepastāv šāds suverēns, kam valstis kā starptautisko
tiesību subjekti var nodot savas dabiskās tiesības, tajā skaitā, tās, kas izriet no valsts
suverenitātes. Tomēr ir vērojama pakāpeniska pāreja uz šādu suverēnu un
pārvalstisku autoritāšu nodibināšanu, piemēram, starptautiskās tiesas, starptautiskās
organizācijas, u.tml. Piemērs tam ir Eiropas Savienība, kurai valstis ir nodevušas
tiesības realizēt da u savas suverenitātes visu ES valstu kopīgajās interesēs.
Šeit var izdarīt analo iju ar Hobsa atzi ā pausto par to, ka sabiedrības locek i
nodod da u savu dabisko tiesību suverēnam, tikai šajā gadījumā sabiedrība ir
starptautiskā sabiedrība un šīs sabiedrības locek i ir starptautisko tiesību subjekti.
Tomēr šī analo ija nav pilnībā piemērojama mūsdienu starptautiskajai
sabiedrībai, jo, kā jau tika minēts, starptautiskā sabiedrība nav radījusi šādu vienu
suverēnu jeb autoritāti, kam nodot savas dabiskās tiesības, lai arī ANO Drošības
padome da ēji veic šādas suverēna funkcijas.
Tomēr nav nepieciešams nodot savas dabiskās tiesības kādai citai personai
jeb suverēnam, lai īstenotu sociālo līgumu.