Re: Izraksts no mana maģistra darba :D

Autoraprāt, šeit pastāv uzskatāma un neapstrīdama līdzība ar JC. Visas
valstis atsakās no kādas savas dabiskās tiesības, tajā pat laikā pasludinot to, kas šo
tiesību tomēr izmanto, ārpus likuma jeb starptautiskās sabiedrības noslēgtā sociālā
līguma. Un tas ir visu valstu miera interesēs, lai neviens šīs dabiskās tiesības, no
kuriem valstu sabiedrība kā kopums ir atteikusies, neizmantotu, jo savādāk tās k ūtu
par upuriem.
Kā viens no piemēriem minama Polinēzijas moriori iezemiešu cilts, kas dzīvoja
Chatamu salās 19. gadsimtā un bija nodibinājusi miermīlīgu pacifistu kultūru
salīdzinājumā ar citām apkārtējo salu un teritoriju ciltīm. Sava pacifisma dē moriori
nespēja organizēt efektīvu aizsardzību, kad vi u salās 19. gadsimta 30. gados gados
iebruka kareivīgie māori no cietzemes. Apmēram 300 moriori vīrieši, sievietes un
bērni tika noslepkavoti un pāri palikušie apmēram 1300 izdzīvojušie tika paverdzināti.
Ja 19. gadsimta Polinēzijas salu modeli pēc analo ijas pielāgojam mūsdienu
starptautiskajai sabiedrībai, tad redzams, ka, lai valsts (salas) iedzīvotāji varētu
pastāvēt pacifistiskā kultūrā, ir jānodrošina, ka apkārtējās valstis (salas) arī ir
pacifistiskas. Ja visas salas tam piekrīt, tad visi dzīvo lielākā laimē un mierā. Nav
jātērē tik lieli līdzek i militārajiem izdevumiem, nav jāuztur liela armija, u.tml. Tāpēc
42
tas ir visu valstu (salu) interesēs nodrošināt, lai kāda viena valsts (sala) nek ūst par
asinskārīgu cilvēkēdāju kopienu, kas, izmantojot savas dabiskās tiesības uz visu,
apkautu un apēstu visas citas tuvumā esošās cilvēku populācijas. Pēc analo ijas –
visas Polinēzijas sali as būtu atteikušās no savas dabiskās tiesības paverdzināt citu
sali u un savējos iedzīvotājus, tāpēc, lai nek ūtu par upuriem, tas būtu kritiski svarīgi
vi u drošībai nepie aut militāras vergturu agresorsalas izveidošanos. Taču, tā kā
1830. gadā moriori bija unikāli ar savu pacifismu un citas tuvējās ciltis vi iem
nepalīdzēja pret māoriem, kā arī nebija atteikušās no militārisma, vi i k uva par
upuriem un tika apkauti un paverdzināti.
Secinājums: JC normas nav dabisko tiesību normas, bet tās ir starptautisko
tiesību jeb saska ā ar Hobsu, t.s., sociālā līguma normas, kas norāda uz tām
dabiskajām tiesībām, no kurām valstu sabiedrība kā kopums ir atteikusies, lai
nodrošinātu visas sabiedrības pastāvēšanu mierā. Katra JC norma pēc analo ijas
ir šāds atseviš s sociālais līgums par atteikšanos no kādas konkrētas dabiskās
tiesības. Tātad nevar būt JC pārkāpums, ja šis pārkāpums nav dabiskā tiesība, no
kuras ir atteikusies valstu sabiedrība kā kopums, lai nodrošinātu mieru. Tas nozīmē,
ka pārkāpums, kas neapdraud starptautisko mieru, nevar būt JC pārkāpums.
Līdz ar šāda sociālā līguma noslēgšanu valstīm rodas dabiskās tiesības
aizsargāties pret šī līguma pārkāpšanu no jebkura cita subjekta puses, jo savādāk
tās k ūtu par upuriem, bet tiesība uz pašaizsardzību ir fundamentāla dabiskā tiesība1.