ausis glauda: Blood Axis - Follow Me Up To Carlow
Vilcienā sanāca apsēsties tieši pretī mūķenei.
Nav jau tā, ka es pie viņām nebūtu poieradusi, regulāri braucot Kalnciema autobusā (tur varēja sastapt arī pareizticīgo mācītājus tiārās un ādas jakās), bet ja ausīs skan slavenās popsas meistares Meredith Brooks balss, kas neatlaidīgi sludina: "I'm a bitch, I'm a lover, I'm a child, I'm a mother, I'm a sinner, I'm a saint, I do not feel ashamed!", gribot negribot sejas vaibstos iezogas nelāgs smīns.
Bet kā vecāmāte mēdz teikt "dievs jau nav mazais bērns".
Sods pār manām netiklajām miesām nāca nieka 15 minūtes vēlāk, kad plejieris savā nodabā noformatējās, padarot savu atmiņu šķīstu un nevienu skaņdarbu nesaturošu.
Lai gan, atklāti sakot, gribētos man ar kādu no viņām parunāt. Tā nopietni, bez smīkņāšanas par pārāk lielo taisnprātību. Piemēram, ko viņas dara, kad šausmīgi gribas, teiksim, melnu šokolādi vai kādas citas pavisam elementāras lietas? Un ja miesiskās iegribas var apslāpēt ar pašdisciplīnu un argumentu "dievs mani mīl", tad ko darīt, ja gluži vienkārši gribas kādu samīļot / tapt samīļotai, pēc totāli riebīgas dienas.
Njā...
...Labi, aizvēršos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
nu manā (reliģiski mazglītotajā) prātā tā liekas kā lieka izšķērdība, viņām tak nodrošina tikai pašu nepieciešamāko. Un pat ja arī viņas tiek pie šokolādes, tad noteikti ne pie Godivas vai vismaz Côte d'Or, un īstam šokolādes fanātam piedāvāt, piemēram, Karunas šokolādi būtu tā pat kā kokaīna atkarīgā vēlmju apmierināšanai piedāvāt deksofānu.
Lai nu kā vēl ir simtiem visādu nieku, kas dzīvi padara gaišāku bet mūķenēm iet secen (smaržīgi ķermeņa losjoni un dzeltenas zeķbikses)