ausis glauda: Blood Axis - Follow Me Up To Carlow
Vilcienā sanāca apsēsties tieši pretī mūķenei.
Nav jau tā, ka es pie viņām nebūtu poieradusi, regulāri braucot Kalnciema autobusā (tur varēja sastapt arī pareizticīgo mācītājus tiārās un ādas jakās), bet ja ausīs skan slavenās popsas meistares Meredith Brooks balss, kas neatlaidīgi sludina: "I'm a bitch, I'm a lover, I'm a child, I'm a mother, I'm a sinner, I'm a saint, I do not feel ashamed!", gribot negribot sejas vaibstos iezogas nelāgs smīns.
Bet kā vecāmāte mēdz teikt "dievs jau nav mazais bērns".
Sods pār manām netiklajām miesām nāca nieka 15 minūtes vēlāk, kad plejieris savā nodabā noformatējās, padarot savu atmiņu šķīstu un nevienu skaņdarbu nesaturošu.
Lai gan, atklāti sakot, gribētos man ar kādu no viņām parunāt. Tā nopietni, bez smīkņāšanas par pārāk lielo taisnprātību. Piemēram, ko viņas dara, kad šausmīgi gribas, teiksim, melnu šokolādi vai kādas citas pavisam elementāras lietas? Un ja miesiskās iegribas var apslāpēt ar pašdisciplīnu un argumentu "dievs mani mīl", tad ko darīt, ja gluži vienkārši gribas kādu samīļot / tapt samīļotai, pēc totāli riebīgas dienas.
Njā...
...Labi, aizvēršos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
nūū agrāk, jau klosteri bija bohēmistu iestādījumi, kuri izcēlās ar savu izlaidību, ja pareizi atceros, tas bija viens no iemesliem kāpēc Mārtiņš Luters sāka šūmēties.
Nez kā tad viņi raksturo to piedauzīgi patīkamo sajūtu šokolādei uz mēles kūstot, kas bez maz žokli savelk krampī?
Un vai krāsošanos nevar uzskatīt par zināmu iedomību (nāves grēks nr. neatceros)? (un galu galā dievs tak mūs visus ir radījis skaistus)
Nez, būtu es klostera priekšniece viņas ne krāsotos ne ēstu garšīgus ēdienus :D savādāk sāk jau izklausīties pēc kūrorta :)