Man nebūtu iebildumu nedz pret oriģinālvārdiem, nedz pret zemsvītras piezīmēm - content is what really matters.

Vo, vo, saturs. Ieliec nu kodolīgu saturu pusotrā zemsvītras teikumā tā, lai viss vēsturiskais juceklis top skaidrs ne tikai lemuram, bet arī ezim un pārējiem.

Hmm, forma arī ir no svara. Ja runa ir par zemi, kam valstiskums atņemts un valoda kādu laiku bijusi aizliegta, tad forma jo sevišķi ir no svara. Piem, ir pilsēta, viena no vispelēkskaistākajām pilsētām Katalānijā - un ir ļoti no svara, vai tu viņu nosauc par Žironu vai Heronu. Politiskais un vēl visādīgais mesidžs ir neizbēgams.

Ja runājam par formu, tad uzskatu, ka autentiskums šajā gadījumā ir tikai pluss. Citādi - Jānis Briesmīgais Ivana Bargā vietā.

Ko tu tradīcijai padarīsi? Valdnieku un pāvestu vārdus pieņemts tulkot. Un ne jau tikai latviešu valodā. Latviski tas notiek visai nekonsekventi: te tulkojam, te netulkojam.
Un ja atgriežamies pie katalāņiem: ja autentiski (skatoties no katalāņu puses) to tipu, kas padarīja galu Katalānijas neatkarībai, noprecot Izabellu, sauca par Ferrānu. Ja tik tikpat autentiski skatāmies no Neapoles vai Sicīlijas puses, sanāk Ferdinando. Kā diženais spāņu valdnieks viņš autentiski ir Fernando. Bet latvieši autentiski uzdzied: ferdinands un izabellllā, izabelllā ferdinands...
Vispār es balsoju par "ķeizaru Viļumu" latviešu tekstos. Bet katalāņu gadījums (manā prātā) tāds īpašs: tiem kam vēl 20. gs. septiņdesmitajos gados vārdus dokumentos tulkoja vienīgajā, pareizajā spāņu valodā, tak nedrīkst atņemt valdnieku vārdus, ne?

Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt attiecīgās personas izcelsmes, lietojot ģenētiķu terminus, marķiera noteikšana. No kādas tautas esi cēlies, tādā vārda variācijā tevi sauksim.

No vienas puses, tā tekstā rodas šķietami lielāks haoss, no otras - autentiskums "cieš" vismazākajā mērā.

bija kāds princips - līdz Mārtiņam Luteram tulkot uz Mārtiņu, pēc viņa atstāt par Martinu

Patiesībā te nav sevišķi daudz, par ko gudrot. Personvārdus nelatvisko, ja vien tie nav iegājušies (proti, daži Pēteri/Izabellas u. tml. jālatvisko, kā ierasts, bet pārējie - pēc izrunas).

Un, kas attiecas uz gadījumiem, kad vārds jāatveido dažādi atkarībā no dialekta - para pamatu mēdz ņemt nozīmīgumu (piemēram, ja cilvēks ir dzimis un audzis Francijā, bet kļuvis par Spānijas monarhu, latvisko pēc spāņu parauga).

Man ļoti patīk zemsvītras (vai grāmatas aizmugurē) piezīmes. Es tās vienmēr lasu.
Laikam man labāk patiktu Jēkabs un Pēteris, ja agrāk tie tulkoti kā jēkabi un pēteri, lai nav juceklis. Es ārkārtīgi izbrīnītos, redzot vārdu "Žaume".

Bet, palasot iepriekšējos komentārus, par Žaumi atturos izteikties, jo esmu pilnīgi nekompetenta. Bet man noteikti nepatiktu, ja Ludviķus, kas sen ir iegājušies, kāds atkal par Luijiem sauktu, savukārt saukt visus Anglijas Henrijus par Indriķiem arī liekas nejēdzīgi. Un ja jau es esmu tik nekonsekventa, lai ir Žaume un Perē (vai kā nu bija), izklausīsies eksotiskāk...
Vispār tulkam tādi gadījumi ir baigās dilemmas.

Ludviķus jau sen sauc par Luijiem. Bez šaubām, savs šarms ir Ludviķiem/Indriķiem/Ģētem, taču lielākajā daļā tekstu jālieto forma, kurai nav stilistikas nokrāsas.

Viss atkarīgs, kādā valodā kokrētais īpatnis pats runājis un kur dzīvojis. Ja vācu zemēs - tad Ludviķis, aber ja franču zemēs - tad Luijs.

Ne gluži. Ja vācu zemēs, tad Ludvigs. Kad pēdējoreiz esi dzirdējis par "Ludviķi van Bēthovenu"?

man patīk tuvāk oriģinālam - tā ir garšīgāk. visi tie jēkabi - it is sp 19th century...
un zemsvītras piezīmes gan ieliec, vislabāk kā endnotes. man patīk grāmatu ātri izraut un tad, lasot vēlreiz, lasīt visas piezīmes. vai arī lēni mieloties, lasot uzreiz un tad teikumu ar piezīmi izgaršojot vēlreiz.

piezīmes ļoti noder. turpat iespējams norādīt, ka pēri citkārt sauktu par pēteri, pat ja pamattekstā autentiskumam izvēlēts pirmais. tad viss kļūst saprotams, pat tiem, kas citādi iebilstu.

man gan riebjas endnotes :) i'm all for footnotes, please.

izlasot jautājumu, pirmā reakcija bija "viennozīmīgi balsoju par žaumi un pēri!", taču pēc nelielām pārdomām man tomēr jāatzīst sava nekompetence šajā jautājumā, jo nopietnu un vērā ņemamu argumentu nav.
kas attiecas uz piezīmēm, tur nekādu šaubu nav. ja liekas, ka bez tām var iztikt, tad vienkārši lecu pāri, bet daudz labāk ir, ja intereses vai neskaidrību gadījumā tomēr ir, kur ieskatīties. un arī es ar visām četrām balsoju par piezīmēm lapas apakšā - šausmīgi neērta ir tā mūžīgā šķirstīšana (īpaši, ja piezīmju ir daudz) un īstās piezīmes meklēšana.

Ar tām piezīmēm apakšā atkal ir problēma: sacūkā smuku lappuses maketu un aizvaino zinošos, ja gadās pārkāpt robežu un sākt skaidrot pārāk vienkāršas lietas.
Tā vispār ir grūti novelkama robeža. Un ģeniālas zemsvītras piezīmes atceros tikai no Tūves Jansones grāmatām: par evakuēto ezi un bizamžurkas zobu protēzi.

nu jā, tam visam, protams, ir savi (tehniski, konteksta u.c.) apsvērumi.
taču attiecībā uz aizvainošanu robežu novilkt droši vien vispār nav iespējams - vienu aizvainos šķietami nevajadzīga piezīme, citu - tās trūkums. man personīgi daudz kaitinošāk šķiet tas, ka jāpārtrauc lasīšana, lai atrastu piezīmi grāmatas beigās, taču tā izrādās nederīga, jo skaidrots tāpat jau zināmais vai arī tieši pretēji - piezīme ir pārāk specifiska un man tobrīd nenozīmīga. tādā ziņā daudz ērtāk ir uzmest aci piezīmei zem teksta, kas ļauj uzreiz spriest, vai to lasīt vai vienkārši (un bez aizvainojuma) ignorēt.

Ziņoju: visi Jēkabi izlaboti par Žaumēm. utt.
Nobriedīšu arī piezīmēm. oj.

Latviskojot īpašvārdus, jāpieturas pie oriģinālizrunas.

Tituls ir Aragonas karalis, nevis katalāņu karalis (ja luste, katalāņus aprakstā var minē†, tipa "katalāņu flote devās...".

Varu sapazīstināt ar cilvēku, kura izglītība un maizes darbs ir īpašvārdu latviskošana - moš noder.

indulgence

Par to, ka tituls ir Aragonas karalis, nevienam nav šaubu. Turklāt katram no šiem puišiem bija vēl daudz titulu, kā jau puksta piemērā minēts. Un tik un tā jau tajā laikā figurēja arī Katalānijas vārds, un principāta iemītnieki savus karaļus sauca par savējiem. Arī par lusti nav runa, tas ir romāns.
Latviskošana pēc izrunas, jā, jā, protams. Tas ir arī mans maizes darbs, un par katalāņu izrunu viss skaidrs.
Bet tad gadās puisis, kura tēvs ir vācietis (Sv. R. imperatora F. medību vanagu kopējs) māte daiļa itāliete, dzimis puisis Itālijā, bet 8 gadu vecumā kāpis uz templiešu kuģa, kur šim par aizbildni ir kāds franču bruņinieks. Pēc tam viņš siro un karo pa visu Vidusjūru un beigu beigās, nē, visam pa vidu, kļūst par katalāņu, ak atvainojos, Aragonas Kroņa, flotes admirāli un varoni. Un pēc kuras izrunas šī puiša vārdu latviskot? Rakstītā veidā ir gadījies redzēt variantus astoņus, citu par citu skaistāku. Skaidrs, ka puisis bija poliglots, bet kurā valodā viņš pats domās izrunāja savu vārdu, es nezinu un nezināšu. Rezultāts: tā kā romāniņš no katalāņu viedokļa, es lieku pēc katalāņu (turklāt mūsdienu izrunas). murgs, vienvārdsakot.