Pati jumtu raujošākā poēma, ko esmu saņēmusi
Vakar izraku laukos no skapja. Spridzina.
Pēc ilgiem laikiem kārtējo reizi šito lasot, mute palika vaļā.


Tu maigā,
Vai vārds Tev ir aizmirstība,
Ka tik laimīga staigā?
Nāc!
Spēlēsimies - man ir automāts!
Rīts
Ģitāru paņēma līdz.
Tik ēteriski viegls
Stāv vakars pie maniem vārtiem.
Atjāj trīs čigānietes:
Vien nāk dejot, otra nāk zagt, trešā nāk skūpstīt..

Man nav vajadzīga šī mute
Lai tikai viņa smaida un sarkanus vēžus rij
Tas ir tas pats, kas skūpstīt rētām vagotas sejas.

Dzīve - sieviete
Kurai acis ik brīdi mainās.
Tu nāc pār manu taku pāri,
Man Tavās lielajās, lielajās acīs zvirbuļi jāsastop.
Mūs gaida sāpes.

Ir zeme - palaistuve ar augstām krūtīm
Tu viņu mīli un mīli
Kad aiziet saule - tiekaties
Kad mostas blāzma - šķiraties
Plikss sekss
Mūs gaida sāpes.

Tu vakar nopirki Kolizeju
Un uzpirki Dievu
Man nozaga bārdas nazi
Un iemeta ar akmeni sudraba krāsā
Ielenei mute tapa ļāvīga un silta
Tu drīksti nākt.

Manas mutes vārdi nenesīs augļus
Jānes pašam
Vajag sēklu
Kauli čīkst un eņģelītim pārāk balti spārni,
Marta runči kāpj uz miskastēm ar pretenzijām.

Sabiedrība to nepieļaus.
Mēs to nepieļausiem.