Visbriesmīgākie ir vakari, kad atnāc mājās un vairs nezini, uz kuru pusi skatīties, jo visas maliņas ir kā aplipušas ar atmiņām...Un līdz ko apsēdies kkur, tā viņas visas gāžās pār manu galvu, smacēdamas mani nost...Brīžiem liekas, ka trūkst elpas no tām, ka nepietiks spēka izdzīvot...
Un tāpēc man katru vakaru ir sarunāta tikšanās, katru vakaru ar citiem cilvēkiem, sarunām un nodarbēm..Kamēr viņi ir klāt, tikmēr man atmiņas tikai uzglūn, bet līdz ko viņi ir prom, es cenšos ātrāk aizmigt, lai acis būtu ciet un neredzētu, kas notiek man apkārt...Man šķiet, ka man ir bail pašai no sevis..vai nav drusku šizofrēniski??? Fobija no sevis...
Un ak jā - par apbrīnu jāatzīst, ka šitāda laikam es visiem patīku...Jo acīs esot tas savādais mirdzums...Kāds?? laikam vājprāta, ko viņi notur par kko citu...