...nu bļin..ja būtu tik viegli nedomāt..tikai - ja buutu..Bet nevar, nevar nedomāt..Reizēm liekas, ka sirds pušu pārplīsīs, bet cenšos to saturēt kopā ar kkādām darba un ikdienas saitītēm..Un kāpēc, kāpēc atkal ir tā, ka citi tev acīs saskata mirdzumu, un tu viņiem liecies citādi skaista, bet pašai..pašai tas mirdzums ir sāpes???
Kāpēc tad, kad tev ir ko dot, bet nav kas ņem??? Kāpēc es sevi izģērbju tik kailu un ļauju sevi ievainot tur, kur sāp visvairāk??? Un kāpēc vēl visu šo gadu laikā neesmu iemācījusies kļūt auksta, bet staigāju ar plaši atvērtu sirdi?? Vai tas jau neaprobežojas ar muļķīgu naivumu???
Laikam jāsāk dusmoties uz sevi.
Bet jā, zinu jau arī to, ka ja visa tā nebūtu, es nevarētu saskatīt to skaistumu, kas slēpjas pasaulē..Tad tomēr - vai tikai caur nemitīgām ciešanām un pāridarīšanām sev, var iegūt to, ko savādāk nesaredzi??? Vai tas nav muļķīgi??? Un ja tas tā ir, tad jau es esmu lielākā muļķe pasaulē...