Lee ([info]lee) rakstīja,
@ 2008-02-02 11:22:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Runāšana - sudrabs.
Reizēm, pēc tādiem vakariem kā vakar, mani nomoka smagas morālās paģiras. Pārsvarā tas ir tad, kad satieku sev tuvu un ļoti pazīstamu cilvēku, ar kuru vēsā mierā dzeram tēju, kafiju vīnu (whatever) un pļāpājam pa dušam.
Pļāpājam, pļāpājam, sajūta tāda kā sirds būtu izkratīta laukā, tik labi, tik viegli.. Un nākamajā rītā - moraļņiks par to, ka esmu cilvēku nomocījusi ar visu savu sirdi. Kauns paliek gandrīz vai.
Tas viss droši vien tādēļ, ka mājās ar mani neviens nerunā, darbā par savām probzām es arī ne ar vienu nerunāju un tad, kad kādu satieku, ar kuru varu parunāt - tad runāju, runāju, runāju... laikam jāiet pie psihologa. Parunāt.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]uwa
2008-02-02 13:51 (saite)
Kāpēc tad viņu sauc par 'tuvu cilvēku'? Vai tad tuvie tā nedrīkst darīt? Kamēr ts ir abpusēji un kāds to neizmanto, ir ok.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]lee
2008-02-02 14:46 (saite)
Protams, ka drīkst. Vaina jau ir manī, jo es jūtos par kaut ko vainīga pēc tam, lai gan tā tam nevajadzētu būt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]uwa
2008-02-02 14:48 (saite)
Hm, baidies, ka tāpēc, ka izstāstīji, kļūsti vājāka/ievainojama?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]lee
2008-02-02 14:49 (saite)
Ja es to tik labi zinātu, no kā īsti baidos, tad sen jau vairs nebaidītos. es nezinu, kāpēc man ir morālās paģiras. Viņas vienkārši IR.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?