Reizēm, pēc tādiem vakariem kā vakar, mani nomoka smagas morālās paģiras. Pārsvarā tas ir tad, kad satieku sev tuvu un ļoti pazīstamu cilvēku, ar kuru vēsā mierā dzeram tēju, kafiju vīnu (whatever) un pļāpājam pa dušam.
Pļāpājam, pļāpājam, sajūta tāda kā sirds būtu izkratīta laukā, tik labi, tik viegli.. Un nākamajā rītā - moraļņiks par to, ka esmu cilvēku nomocījusi ar visu savu sirdi. Kauns paliek gandrīz vai.
Tas viss droši vien tādēļ, ka mājās ar mani neviens nerunā, darbā par savām probzām es arī ne ar vienu nerunāju un tad, kad kādu satieku, ar kuru varu parunāt - tad runāju, runāju, runāju... laikam jāiet pie psihologa. Parunāt.
|