Ziniet, kas mani tracina???
Ka esmu izaugusi no tā lielā, milzīgā naivuma, kas man kādreiz bija (lai gan vienmēr jau drusku to saglabāšu). Tik ļoti, ļoti naiva, tik lētticīga un vienmēr iemīlējusies meitenīte..Un dzīve likās tik rožaida un skaista...Un varbūt pat, ka kaut kas tāds piemita cilvēkiem man apkārt..un visi bijām laimīgi...Baaa....
Jā, tāda bezrūpīga un tajā pašā laikā brīnišķīga un drusku pieaugusi dzīve.
bet es ticu, ka nekas nav beidzies...un es zinu, ka labākais sievietes vecums man vēl priekšā..Un varbūt pat vēl skaistāks un labāks, jo tam cauri vīsies arī bez-naivums un realitāte..