Zāles smarža
Šodien sajutu zāles smaržu...tādu kā vasarās bula laikā...Tveicīgās, ar sauli pielijušās vasarās, kad zāles maigā smarža kutina degunu...Tādu, kā karstā pusdienas laikā, kad putni apklusuši, vien tikai sienāži čirkstina...Jā, tādu smaržu kā tonakt, kad ar basām kājām bradāju pa norasojušu zāli, ieķērusies mammas kabatā...(jo taču ticējums tāds, ka jābradā ar basām tieši)
Un tādu smaržu, kā tajās naktīs, kad, sagaidījusi divas stundas jaunajā dienā, gāju peldēties uz upi kaila...kad migla, saķērusies drēgnajos zāles stiebros, rāpās no upes...Jā, tā kā toreiz, kad apkārt tik stills un kluss, un vienīgi šļakstošs ūdens pārtrauc nakts kluso elpu. Un tad, kad apstājies upē, iebridusi līdz viduklim, paveries apkārt - tur apaļi vilnīši kustina upes spoguli...
Un zāle smaržoja kā aptrakusi, kā galīgi laimīga, ka tonakt pa viņu biju bradājusi...
(13.05.2005.)