Par slimnīcām, dakteriem un māsiņām, un manu sastiepto roku.
Tur ir traki. Nezinu, kā citur, bet Rīgas 1.slimnīcā tik tiešām ir traki. Pietiek ar 20 minūtēm, lai saprastu, ka notiek briesmu lietas. Vakar, piemēram, vispirms tiku nogānīta no uzņemšas māsiņas puses- jo kā es atļāvos vispār te ierasties- man bija jādodas uz SAVU poliklīniku (kas, ja vēl nav nomainīti mani dati pacientu bāzē, atrodas laukos, kilometrus 200 no šejienes). Vispār tā sajūta tāda, ka viņa tur bija pati galvenā, nu pati, pati. Atgādināja manu ģim.ārstes palīdzi, kura pirmo reizi tiekoties man pavēstīja "Pie mums jau nāk tikai juristi un komponisti, nu diez vai mana daktere jūs pieņems".. (trakums kaut kāds!)
Kad devos uz nozīmētā kabineta pusi, no turienes nākošas skaņas, mani visai operatīvi apturēja pie durvīm - iekšā 3 apsardzes vīri centās nomierināt vīrieti, kura skūtā galva bija vienās asinīs, pats arī, kā izskatījās, bija vai nu zem grādiem vai kādām citām vielām. Nu lūk, gribēja viņu izdabūt laukā no kabineta, a šis ieķēries durvīs ar visām četrām, papildus vēl dunkājot, kam pagadās, ne par ko nepadevās. Kad minētais process, stekiem vicinoties, bija norimis - māsiņa mani visai mierīgu sejas izteiksmi ieaicināja asiņainajā kabinetā.. Pēc tam lūdza uzgaidīt dakteri, un kamēr gaidīju - noskatījos vēl aptuveni 10 cilvēku iestumšanu kur nu kurā slimnīcas palātā.. Vairums no tiem - pastaigāt nevaroši bomži ar dažādām pārsistām traumām.. Eu, un šitā viņiem tur ir ikdiena!!! nepavisam nav forši. Un ,kad iedomājos šo visu cilvēku atalgojumu, kas dara šito darbu , man gluži vienkārši palika viņu žēl.
A roka. Kā jau tipiska sapampusi roka - saites iekšā šņirkst un šņerkst, kauls čīkst, un šodien tas viss pat bez piespiešanas jūtams - uz katru kustību. Ja jūs zinātu, kādās sajūtās ieturēju savu šīs dienas maltīti, graizot vistas fileju!!! :DDD