Nē, es patiešām tam vairs neticu! Palasot tos visus Sestdienas pastāstus, kur divi precās, apgalvojot, ka skaidri zin, ka ir īstais cilvēks atrasts jau 20 gadu vecumā..nu sit man nost- neticu! Tad jau es pāris reizes jau būtu precējusies ar milzīgāko apziņu - līdz mūža galam un forever. bet arī mūžība izrādās tikai laika posms, kurš reiz beidzās.
Un tad, kad precās pēc 7 kopdzīves gadiem, nokārtojot attiecības - arī tur no iemīlēšanās vairs ne smakas. Es ticu vienīgi tam, ka tas ir milzu pieradums, apmierinātība ar otru un cieņa, ko negribas zaudēt. īstenībā, ka viss ir tik labi, lai aprecētos un nekas no tā nemainītos. Tev gluži vienkārši ir labi. Un Tu nekad nezini, cik ilgi Tev būs labi..
Apgalvojums, ka esi sapratis, ka tas ir Tavs mūža cilvēks ir meli - Tu nekad nevari zināt to, jo nevari paredzēt. A kā Tu vispār vari zināt, ka ir īstais??? NU? Un pirms sāc mani nosodīt un argumentēt - atbildi pavisam godīgi tikai pats sev - cik tad stipra ir mana tā mīlestība pret otru?? vai viņa kādreiz nebeigsies?? Kā Tu zini, ka nebeigsies?? A varbūt tam otram beigsies?? Un, ja beigsies, vai tad var runāt par īstumu???
Visu nobeidzot - gribu atzīmēt - es runāju par vārdiem un to veltīgu lietošanu par lietām, kas ir netveramas un neizskaidrojamas, lai gluži vienkārši ietērptu neapdomīgos vārdos.