būtu labi, ja...
..ja būtu tādi ārsti, kas ārstētu nelaimīgus cilvēkus...Cik vienkārši būtu - uzlīmē tev sirsniņai plāksteri un dzīvo tālāk!!! Zini, to brūno, ar maziem caurumiņiem līmējamajās daļās, aizlīmētu caurumus, piesegtu brūces...Un cilvēki raudzītos pasaulē kā pusaudži, kuriem 1.romantiskā pastaiga, pirmie pieskārieni un skūpsti...
...jā, un tad viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam...Khe..pasakas!
Vai jūs tiešām ticat, ka mūža beigās būsiet vēl joprojām kopā ar to cilvēku, ar ko šobrīd??? Lai cik tas neizklausītos neticami un nenoticami - tā notiek visai bieži..mēs neprotam dzīvot, mēs nedzirdam, mēs neieklausāmies...Ne sevī, ne kādā citā..Mēs dzirdam lietas, bet nejūtam dvēseles...Mēs ārēji smaidām..un iekšēji krājam asaras plaukstās..Mēs nenoglāstām, mēs neapmīļojam, mēs baidāmies sevi parādīt tādu, kādu cilvēks tik sapņos redz- to iekšējo skaistumu..Jā, to mēs noslēpjam tā labi dziļi, lai neviens pat neiedomātos, ka varam būt arī maigi...
Un slēpjam, slēpjamies un noslēpjam..līdz kamēr - vairs paši neprotam atrast...