Jā.
Horizonts nemitīgi bēg projām, attālinās.
Tu brauc, Tu slīdi, Tu ķer un gūsti apvārsni.
Nē, Tu lido. Pat ar kājām iedams, Tu lido.
Tava sirds un dvēsele ir ieguvušas spārnus. Miesa mēģina tikt dvēselei līdzi. Tu esi ceļā.
Acis - slīpas kā mandeles, zaļas kā kalnu dārgakmeņi, zilas ziemeļu vijolītes, acis skūpsta Tevi un Tu mosties - tas vien sapnis! Jāiet tālāk;
Tur lejā, tur bezdibenī, zem debesskrāpju virsotnēm un kalnu smailēm, līču lokiem liecas spuldzēs mirdzošu automaģistrāļu gredzeni un loki;
iesvied monētu strūklakā - uz atgriešanos!
norij dzīvu austeri un uzkod viņas pīkstienu - uz atgriešanos!
nodzer pēdējo skopumu lētā tavernā - uz atgriešanos!
…un Tu atkal lido, ar visām savas dvēseles alkām Tu lido pretim pašam skaistākajam brīdim šajā ceļojumā - uz mājām!

Jānis Peters