Rīts
Liels, liels miglas katls apgāzies uz mutes šorīt uzkrita virsū Rīgai, apslāpēdams skaņas un trokšņus...Un cilvēkus piespiezdams pie zemes ar nolaistiem plakstiem, miegu acu kaktiņos un pusizdzertām rīta kafijām aizgulēšanās dēļ. Kaut kur tālumā dzirdamas tādas dobjas, neskanīgas skaņas, kas vairāk līdzinās klusumam, kaut kādi tramvaji, braucot garām, sataisa liegus vilnīšus manā sulas glāzē, patricina bruģi un tik pat neskanīgi skanēdami aizbrauc tālāk...Kaut kādi cilvēki ar pustukšām acīm un kurlām mutēm...Ir grūti atrast cilvēku...kam varētu pieprasīt būt cilvēciskam...
Pieprasīt nevis lūgt un gaidīt....Un tikai cilvēciskam nevis pārcilvēkam.
Šīrīta migla pataisīja visus vienādus..siluetus...vienādi saltus un neaizsniedzamus.