Paņēmu un sažņaudzu savas domas plaukstā, tik cieši, ka iesāpējās sirds... atvēru virtuves logu un ielaidu pie sevis centra pagalma gaisu, pilnu ar tukšumu...Mans pagalms ir kā šahta, kurā, liekas, ja iekristu, turpat arī paliktu...Ar skaistu ķieģeļu sienu un vienu palielu caurumu, kurā mīt baloži...Ar skatu pāri jumtam, kur kaut kur tūlīt, tūlīt sāks zaļot koks...Un manā dzīvoklī ienāks pavasaris.
Man patīk rīti, kad pamostos un izeju virtuvē tāda..ar miegu un neizsapņotiem sapņiem acīs, pieeju pie loga un lūkojos koka galotnē un debesīs..Tāpēc nekad nelieku aizkarus šim logam priekšā..Jo šo skatu redzu tikai es, bet mani neredz neviens...Aizdedzu kafijas vīraku, kas kāpj pret griestiem gaiši pelēkā strūklā, īzšķīst pret tiem un iekrīt manos matos, ievērpj savus dūmakainos pirkstus tajos un pieķeras...Man patīk stāvēt pie šī loga, pie palodzes un sažņaugt savas domas plaukstā...