Visvairāk man bail ir palikt vienai. Vienai pasaulē, kurā ir tik daudz ļaužu, bet tik maz cilvēku, kuri vienkārši atļauj Tev būt.
Pietrūkst. Visvairāk tas, ka apķer ap pleciem un ļauj raudāt. Glāsti un tas banālais teksts, ka būs jau labi. Just kā tavas ķermeņa trīsas apslāpē otra ķermenis un sajust, ka tu neesi viens.
Vakar izraudāju sevi visu. Līdz bezspēkam. Aizmigu aiz pārguruma.
Un pamodos pasaulē, kura baidās no tā, ka tev slikti. Pasaulē, kurā pieskārieni un atbalsts ir pelavas.