Apbrīnoju šos cilvēkus, kas mūždien ar visu neapmierināti.. Kam grūti atbildēt uz jautājumu vai piedalīties sarunā..Vieglāk pie sevis nosprausloties un paīdēt par kādu neizdevušos joku.. Pat īsti nezinu, vai tie ir snobi vai vnk dīvaiņi. Jebkurš stāsts un saruna tos garlaiko..Man te blakus varētu visu Viesturdārzu gaisā uzlaist, un tad vēl nebūtu gana ieinteresēti.. Tiem cilvēkiem ir tukšas acis un aukstas sirdis. Visvairāk viņi mīl paši sevi, jo tikai paši ir savu vērtību dievi, ideālie cilvēki un neaizstājamās personas. Grūti viņiem. Bet vēl grūtāk - ar viņiem.