Vakar biju dzimšanas dienā uz ledus. Viss vienkārši - jubilāre bija uztaisījusi pasākumu saviem draugiem un ģimenei VEF slidotavā. iekšā bija arī sneku galds un torte, šampanietis... Bufetnieks visiem centās iešķiebt 50-to gadu kakao (pats tā teica), vispār ekselents pasākums. Lee 1.reizi kāpa uz slidām (tagad neviens, lūdzu, nesmīkņājiet, ja?)..par spīti aizdomām, ka nekas no tā visa nesanāks - 1.-ai reizei slidoju ļoti labi. Nu tā vismaz teica. Ik pa brīdim devāmies iekšā "iekost" un iedzert šampanieti (vispārējai drosmei)..
Nu bet tā slidotava, tā slidotava!!! Ak jē!!! Tiešām sajūta tāda kā dziļā bērnībā. Viss tik unikāli vecs un padomniecisks, ka taisni vai muzeju uztaisīt..Un BUFETE ar visu bufetnieku, kas šitādas svinības sen droši ka nebija redzējis - tik laimīgs pats un stāsta kā, agrāk te esot bijis un gājis ( t.i.slidojis)... Tualete atgādināja kādu lauku zaļumballi - puiši pa labi, meitenes pa kreisi un tagad visi meklējam caurumus, galvenais tajos nejauši neiekāpt..:))
Diezgan skumji kļuva, kad onka, kas šķūrēja tur sniegu pastāstīja, ka šitā esot pēdējā sezona..jo nākamgad slidotavas vietā tikšot celtas mājas.. kapitālisms atkal uzvar, berzē tik rociņas.. žēl. Kārtējā burvīgā vieta, turklāt ar savu vēsturi, tiek aizbūvēta. bet ko padarīt?! Tikmēr iesaku izmantot mirkli un aizlaist uz Rīgas burvīgāko slidotavu, kur viens otram uz galvas nekāpj. :))
Vispār vakar biju pilnīgā svētlaimē. šitik jaukā pasākumā sen nebiju bijusi. Tik daudz pozitīvisma un tik daudz mīļu cilvēku... Tās sajūtas ir manī, un tas liek šodien smaidīt.