Lee ([info]lee) rakstīja,
@ 2006-01-29 18:06:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Dabas muzejā nebiju bijusi veselu mūžību. Pārsteidzoši, cik daudz ģimeņu šodien tur pa kājām maisījās- mazi bērni ar izstieptiem pirkstiņiem un neviltotiem izsaucieniem pie katra nākamā stenda..Un tas viss ļāva kaut nedaudz atgriezties bērnībā. Aptuveni trīs stundas, un pēc tām arī mani pārņēma nogurums, spēku izsīkums un absolūta apmierinātība.
..Mājās pusdienas sveču gaismā un vecā, labā "Casablanca", kurā, neraugoties uz krāsu trūkumu ekrānā, vēl joprojām galvenās problēmas spēj aizraut un just līdzi. Ir lietas, kas nemainās. Un ir svētdienas.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]lee
2006-01-30 09:21 (saite)
Nu bet tur jau tā melnbalto, veco filmu burvība- Tu skaties, notikumi, kas risinās ir nu tādi, nu tāādi.. Sieviešu kliedzieni - samāksloti, rīcības nenormālas, bet tas viss spēj aizraut ar to, ka labi apzinies, ka šodien nekas tamlīdzīgs nav iespējams, skaties kā pasaku mazliet.. Un tomēr savas problēmas tai visā ir, vismaz galvenie varoņi cieš (ja tā to var nosaukt..man jau patīk, vismaz var skatīties, neko nedomājot, tāda īsta svētdienīga filmiņa:))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?