Dabas muzejā nebiju bijusi veselu mūžību. Pārsteidzoši, cik daudz ģimeņu šodien tur pa kājām maisījās- mazi bērni ar izstieptiem pirkstiņiem un neviltotiem izsaucieniem pie katra nākamā stenda..Un tas viss ļāva kaut nedaudz atgriezties bērnībā. Aptuveni trīs stundas, un pēc tām arī mani pārņēma nogurums, spēku izsīkums un absolūta apmierinātība.
..Mājās pusdienas sveču gaismā un vecā, labā "Casablanca", kurā, neraugoties uz krāsu trūkumu ekrānā, vēl joprojām galvenās problēmas spēj aizraut un just līdzi. Ir lietas, kas nemainās. Un ir svētdienas.