Ehh..kā man tomēr patīk tie daki, kas tusē gar kanālmalām un pie dīķiem Rīgā parciņos.. Pietiek tik apstāties, lai mazliet papriecātos par tām pēkšķēm, ka šīs savās mazajās galviņās izdomātu, ka paika atnākusi, un tad visas kā viena bizo uz tavu pusi..apstājas un skatās..Pēc brītiņa, kad saprot, ka nekā nedabūs - apgriežas un tāpat barā dodas atpakaļ.. Vispār vakar dzirdēju, ka Rīgas kanālmalā starp pīlēm arī viena zoss atradusi sev vieglu maizi..Un pie Kongresu nama mandarīn-pīle tīri labi jūtas, jo dēļ savas atšķirības vienmēr dabū vairāk kā citas daku māsas. Nonākam pie secinājuma, ka ne viss atšķirīgais ir tik slikts. Un tā jau arī dzīvē, tepat starp cilvēkiem. Žēl tik, ka izņēmumu vienmēr ir tik maz.