Ak Dievs! Kādēļ Tu novērs savu vaigu no mums? Kādēļ vienmēr dodot, Tu atņem??? Nē, nav jau neviens vainīgs un jāsoda, tikai sirds sažņaudzas sāpēs, ka tā ir jācieš..Ir mazliet sevis žēl, kad saprotu, ka neticu un nekad neticēšu..Ka ieraugot tādus pārus kā pagājušā sestdienā aprakstītos(laimīga ģimene), līdz galam nekad vairs nenoticēšu, ka tā ir patiesība.. Uzreiz varu iztēloties, ka nekas nav tik salds kā bija pateikts..Nekas, nekas, nekas... Esmu samaitāta līdz mūža galam, neticīga un mūžam iemīlējusies skeptiķe.
Bet ziniet, ir viena lieta, kam es patiesi ticu? - Vīrietis vienmēr atgriezīsies pie sievietes, ar kuru attiecībās viņš ir ielicis visvairāk pacietības un rūpes..Vienmēr atgriezīsies..kaut vai tikai domās. Stulbi jau visai, bet tādas ir vienas no pirmajām mūža attiecībām..Un tas nozīmē,ka uz pusmūžu cilvēks jau ir izsmēlis savu pacietības mēru, veidojot kko ar to otru..Un nākamā sieviete mīļumu dabūs mazāk un aiznākamā vēl mazāk. Protams, ja vien vīrietis pats negribēs mainīties. Tāpēc es patiesi nespēju noticēt, ka kaut kas var būt tik ķepīgi salds, kā mīlestība mūža garumā..nespēju ticēt tam, ka kaut kas tāds vēl eksistē. Bet reāli skatoties pasaulē, sirdī kaut kas vienmēr iesmeldzas...Jo es zinu..es zinu, ka var būt arī savādāk..Ja vien to patiesi vēlas. es ticu, ka katrā no mums ir pietiekami daudz mīļuma, ko sniegt otram, tikai bail..kauns..nevēlēšanās..Sak, ko tad es tā viens pats, ja jau tas otrs tā nedara..
..es katru dienu mēģinu atcerēties vienu lietu - saprast to, cik man daudz ir dots..citādi es nezinu, vai vispār ir jēga dzīvot, nenovērtējot to visu, ko ikdiena ir paslēpusi.
..Bet Dievs! Kāpēc mūsu dzīve ir tik sarežģīta??? Ja Tu radīji vīrieti un sievieti..kāpēc viņi dara viens otram pāri??? Ja Tu viņus radīji, lai tie sniegtu viens otram laimi..Kāpēc Tu devi viņiem tik maz saprāta?