Pēc februāra National Geographics izlasīšanas, es patiešām sajutos laimīga, ka neesmu piedzimusi kā Afganistānas kirgīzu sieviete - bērni mirst viens pēc otra, nav ceļu, nav izglītības, nav medicīnas.. Ja sāp, tad smēķē opiju, ja nomirst 11.tais bērns - tad arī smēķē opiju. Nekurienes vidū un gandrīz mūžīgajā sasalumā šīs sievietes dara visus mājas darbus, jo viņu vīri ir aizņemti ar aitu audzēšanu. Mobilos telefonus izmanto, lai klausītos mūziku un fotogrāfētu, jo zonas tur nav, turklāt vairākas reizes gadā viņi savāc visas savas mantiņas un ar jurtu uz jaka muguras dodas meklēt siltākus reģionus. No tā aprakstītā aukstuma un skarbās ikdienas, tā arī nepameta viegls aukstuma drebulis: http://www.nationalgeographic.lv/lv/magazines/februaris_2013/atstati_uz_pasaules_jumta/

P.s. Džeina, tur ir arī kaut kas priekš Tevis: http://www.nationalgeographic.lv/lv/magazines/februaris_2013/dzelmju_valdnieki/