Lai arī cik ļoti centos par to visu nerunāt, tad vienu gan es pateikšu: man ļoti nepatīk un uztrauc tas gaidāmais manifests.
Un varu jau smīkņāt cik uziet par tām kūkām un Mariju Antuaneti, kas mazliet līdzinājās Repšem ar paplāti vakardien, bet saprotu tikai vienu - krīzes tāpat vien nebeidzās & starp jebkāda veida kūdīšanām un aicināšanām taisīt masu ārprātus man ir vienādības zīme ar bezatbildību un situācijas nopietnības neizpratni, nerēķinoties ar sekām. Ja nemaldos, Indonēzijā, ko mēdz uzskatīt par miermīlīgu valsti, devalvācija* beidzās visai asiņaini un traģiski.
Galu galā arī kūku dāmai viss beidzās tikai ar vienu: giljotīnu un revolūciju. Bet es, liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka (tpu tpu tpu) negribētu zaudēt mājas, darbu un visu to, ko līdz šim esmu dēvējusi par dzīvi, Rīgu un vietu. Tā pulvermuca ar mierīgajiem letiņiem reiz var arī sprāgt un mūsu šīsdienas melnais humors par Ļeningradas blokādes bildēm, kuras sūtīt ārzemniekiem**, jo viņiem jau tagad liekas, ka LV ielas ir krīzē izmirušas un latvieši staigā kā badīgi ērgļi, galinādami viens otru nost, nav tālu no patiesības.
Viens ir vairāk kā skaidrs - tos -500 ļimonus vajadzēja kaut kur izraut, jo mums vienkārši VAJAG to aizdevumu turpmākai eksistencei, un tagad pēkšņi ņemt & cepties manifestācijā, kādi politiķi ir bijuši maitas, izšķērdēdami budžetu un dzīvojot deficītā vēl labajos laikos, ir drusku tā kā par vēlu.
Un nē, mani nepavisam nesajūsmina visi šie nodokļi & es neatbalstu neko no tā visa, jo tas ir ceļš atpakaļ pagātnē, tomēr jāsaprot tikai viens - kur nu esam, tur esam, un tagad ir jāķepurojas ārā. Vai masu nekārtības un tpu tpu tpu vēl visādi varianti ar neprognozējamām sekām ir izeja? Man šķiet, ka tieši otrādi.

* "Devalvācija ir kā čurāt biksēs - sajūta ir laba, bet tikai uz īsu brīdi" /Annika Falkengren/
** dažiem ir zvanījuši importa eksperti & citi paziņas ar jautājumiem, kā pie mums izskatās & cik ir izdzīvojušo. Figeju & un skatos uz visu kā "cirks aizbraucis, klauni palikuši". Ticu, ka drīz pie mums plūdīs tūristu bari, lai paši savām acīm pārliecinātos, kā izskatās krīzes skarta valsts.

Visam galā varu piebilst tikai to, ka žurnālistiem, paldies Dievam, šobrīd ir par ko rakstīt, un teiciens "Ja esi uzzinājis sliktas un skandalozas ziņas, tad raksti un nepārbaudi, jo var izrādīties, ka tā nav taisnība" šobrīd iet uz urrā.