Done
Kad pie vēlēšanu iecirkņiem redzu vecus cilvēkus, kas ar pūlēm atnākuši līdz balsošanas norises vietai - saposušies baltās blūzēs un sasmaržojušies ar 10 gadus vecu odekolonu, ir grūti atrast pareizos vārdus, kas to raksturotu - žēlums, cieņa, svinīgums un dusmas mazliet. Un tādā emociju putrā es saprotu tikai vienu - viņi vēl tic un cer, un tāpēc es izdarīšu to, ko paredz mans pienākums, pēc iespējas godprātīgāk un atbildīgāk tieši tādu cilvēku dēļ kā viņi.
Šodien (un ne tikai šodien) ilgi fīčoju scenārijus, kas notiks, ja notiks tā & šitā. Man šķiet, ka es izvēlējos pareizi un atbilstoši savai nostājai, vērtībām un uzskatiem, jo par cirku šo visu var uzskatīt līdz brīdim, kas robežojas ar reklāmistu neierobežotajām iztēles iespējām un politisko spēku bezkaunības trūkumu. Pēc tam, ticiet man - ir vēl jādzīvo. Un dzīvi es mīlu, sasodīts, tieši dzīvi nevis eksistenci.