Vakar satikos ar šarmantāko sievieti, ko jebkad esmu pazinusi. Viņa ir palikusi tikai gudrāka un skaistāka. Smieklīgi, bet viņai es nekad nestāstu pasakas, bet, kad es viņā cieši, cieši veros, viņa nevar paelpot. Hahahaha, un auksts laiks nemaz neslāpē spriedzi. Viņa ir laimīga gan mājās, gan darbā, domā par bērnkopību, bet par mani nekad neuztrauksies, jo bez viņas vienmēr ir vēl kāds, kas mani neprātīgi mīl, jo tāda es vienkārši esot. Vakars bija bez kripatiņas rūgtuma, katram laikam ir savs cilvēks, es (mans racionālais prāts) neticu tai mīlai uz mūžu un monogāmijai.