Atceros, kad strādāju ofisā, tad pagurums un alkas pēc emocionālas piesātinātības izdzina mani uz balkona pasmēķēt, pasauļoties un pavērot cilvēkus tramvaja pieturā pie Barona Centra.

Uz balkona laiskojoties vienmēr pavadīju daudz par daudz laika, bet mani veldzēja pārliecība, ka kāds manā vietā kaut kur visu dara, kā to pieklātos darīt man.

Šodien noklausījos raidījumu par paralēlajām dimensijām and stuff, domāju par paralēlo sevi, viņa, iespējams, kaut kur studē vai/un ir precējies un ar prieku nodarbojas ar bērnkopību, un viņai ir pavisam klusi smiekli, un maz ļoti vērtīgā laika, un viņa pārāk nespiež pildspalvu rakstot, un vispār visu citu dara tā, kā es nemāku.