Pēdējās dienās no prāta neiziet kāda veca sieviete.
Sēdēju rindā pie psiho daktera Linezerā. Atverās kabinata durvis, tur sieviete ap 80, ratiņkrēslā ar svaigām 'down the road, not across the street' uz rokām. Viņu ved ārā no kabineta, viņa raud un saka psihiatrei, ka vienkārši nevarēja samierināties, ka viņa ir kļuvusi par slogu, ka viņa kaut ko pati nevar.
Kam tas vecums vajadzīgs?